Šogad beidzot izlēmu saņemties un doties uz īstajiem kalniem – Alpiem – pabraukties ar sniega dēli. Apnika šļūkāt pa tēvzemītes pauguriņiem. Sacīts, darīts. Ceturtdienas vakarā dodos uz Saldu – tur ir mūsu satikšanās vieta. Izrādās, braucēji būsim visai daudz – kādi padsmit cilvēki un brauksim a 3 busiem. Iespējams, ka varētu saspiesties arī 2 busos, bet tā ērtāk.
Piektdien agri no rīta izbraucam no Saldus. Visa diena paiet ceļā. Ilgā braukšana ir ļoti nogurdinoša (īpaši pa Poliju), lai arī it kā nekas nav jādara. Pēcpusdienā ap pieciem ieraucam Varšavā un iekuļamies sastrēgumā. Paiet labs laiks, kamēr tiekam laukā. Vakariņojam kaut kur pa ceļam – nelielā krodziņā šosejas malā. Tāds ar dzirnavām noformējumā. Ļoti garšīgi un, galvenais, ļoti lēti.
Pa Vāciju braukšana rit krietni raitāk un sestdienas rīta pusē jau esam Minhenē. Pāris stundas pastaigāju pa pilsētu, bet laika ir pārliku maz, lai kaut cik to iepazītu. Noteikti te jāatbrauc vēlreiz.
Pēc tam dodamies tālāk uz Austriju. Mūsu galamērķis Lanersbaha (Lanersbach) – neliels ciemats Tirolē, Alpu pakājē. Pa ceļam pagūstam pastāvēt sastrēgumā. Acīm redzot ir vēl pulka ļaužu, kas tāpat kā mēs vēlas pavadīt brīvdienas kalnos. Laiks ir silts un saulains. Kad sasniedzam galamērķi, ir sācis krēslot. Tik vien atliek kā izkrāmēt mantas un iekārtoties.
Nākamā diena (svētdiena), tāpat kā iepriekšējā ir silta un saulaina. Ārā kādi +10 grādi. Laiks kā radīts atpūtai uz kalna (vien varēja būt mazliet vēsāks). Tā arī darām. Sniegs ar laiku kļūst slapjš un smags. Tāpēc braukšana prasa lielu piepūli. Uz pēcpusdienu kājas ir nogurušas un sākušas sāpēt, ka knapi turos kājās. Vienu brīdi pat šķiet, ka netikšu vairs no kalna lejā. Toties diena ir pilnvērtīgi pavadīta. Vēlāk izrādās, ka tā ir foršākā diena.
Nākamā diena mūs sagaida ar nepatīkamu pārsteigumu – uz kalna ir tāda migla, ka neko nevar saskatīt. Nospriežam, ka augstāk kalnā varētu būt labāks laiks un sniegs – ne tik slapjš un smags kā vakar. Tad nu dodamies uz ledāju. Paceļamies vairāk kā 3km augstumā. Te es mazliet izjūtu to, ko dēvē par kalnu slimību. Ķermeni pārņem dīvaina sajūta, tāds kā viegls reibonis. Jāelpo dziļāk.
Diemžēl migla ir arī te. Nobraucu pāris reizes un viss. Redzēt nekā nevar, kājas sāk mesties, ka nekāda prieka. Mazliet pašļūkājam un dodamies mājup. Vēlāk gan migla mazliet izklīst, bet nevienam vairs nav iedvesmas uz slēpošanu. Tāpēc braucam uz Mairhofu (Mayrhof) – blakus pilsēteli kas ir mazliet lielāka par mūsējo. Daļa dodas atpūsties uz pirtīm un baseiniem, bet man labāka doma šķiet pacelties kalnā un pabildēt. Pacēliens no 650m uz 1800m. Pacēlājs iet visai augstu no zemes, tāpēc paveras labs skats. Vienā starpstacijā pacēlāja bunduli tā sakrata, ka liekas, ka pacēlāja bundulis nokritīs. Paspēju pārdomāt visu savu dzīvi – kā nekā esmu pārsimts metru augstumā. Par laimi kalnā augšā tieku veiksmīgu un top arī dažas bildes ar Alpiem.
Otrdiena mūs aplaimoja ar vēl sliktāku laiku. Tāpēc visi izlemj doties šopingā uz Rozenheimu Vācijā – tur esot zemākas cenas. Vakarā dzimst ideja, ka jāpastaigā pa naksnīgo Lanersbahu un mazliet jāpabildē. Varbūt pat mazliet jāuzrāpjas kalnā. Rezultāts – pāris bildes ar naksnīgajiem Alpiem.
Trešdien atkal ir labs laiks , tikai ļoti vējains. Brīžiem vējš sāk pūst tik stipri, ka dažas trases uz laiku slēdz. Sniegs trasēs arī nav tik labs, kā gribētos. Iepriekšējās dienās sniegs ir kusis, bet tagad pa nakti sasalis un ir ciets. Vietām trases klāj ledus, taču citviet trasēs vējš ir sadzinis nelielas kupenas. Turklāt iepriekšējā dienā trases ir izbraukātas un nav labi notrekotas – līdz ar to vietām trasē ir apledojuši pauguri un bedres.
Šie apledojušie nelīdzenumi man izrādījās liktenīgi. It kā nebraucu nemaz ātri un trase nebija stāva, bet trāpījis šajos pauguros, sapratu, ka nekontrolēju vairs situāciju – dēlis lido kaut kur prom, bet es esmu vēl tepat. Rezultātā pamatīgi nosvempos zemē uz kreisā pleca, apmetu pāris kūleņus un aizšļūcu vēl gabalu uz priekšu. Pirmajā brīdi domāju, ka gals klāt. Pēc brīža pieraušos sēdus. Rokas un kājas pakustināt var – tātad, būšu vēl dzīvotājs. Sāp gan visas malas. Īpaši kreisais plecs, uz kura piezemējos.
Mazliet atģidis šļūcu tālāk. Tik tā braukšana lāgā vairs nevedas. Beigās secinu, ka pie vainas ir saskādētais kreisais plecs – tā dēļ es nevaru pacelt roku un pastūrēt. Nākas dēļošanai mest mieru.
Drošības labad izlemju apciemot dakteri. Izrādās, ka dakteris ir tikai blakus ciemā, nevis uz katra stūra kā biju iedomājies. Par laimi te kursē bezmaksas slēpotāju busiņi, ar kuru tad arī aizkuļos līdz dakterim. Tak izrādās, ka dakteris uz sitena nepieņems. Līdz četriem tiek pieņemti tikai neatliekamie gadījumi. Tā kā roku varu pakustināt un esmu pats varējis līdz dakterim atkulties, tad man nāksies vien pagaidīt. Sajutos kā Latvijā. Bet neko darīt – jābrauc vēlreiz. Gaidīt vairākas stundas poliklīnikā mani neiedvesmo.
Pēc pāris stundām esmu atpakaļ. Gaidīt vairs neko nevajag tikai jāaizpilda visādi papīri. Tad tiek sabildēts plecs un pēc brīža bilde ir skaidra. Atnāca dakterīte ar uzskatāmo materiālu (pleca maketu – kā no skolas anatomijas kabineta) un sāka visu skaidrot – augšdelma kaula galvai ir ir nolūzis gabals. Tāpēc nāksies pāris nedēļas pastaigāt ar šinu. Nu ko, snovošanas sezona man ir beigsies. Bet varēja būt arī sliktāk. Vismaz ribas ir veselas.
Nākamās divas dienas laiks atkal ir visai netīkams – migla, ik pa laikam snieg. Tauta gan saka, ka paslēpot var. Man gan nekas cits neatliek, kā sēdēt mājās. Vienreiz gan uzbraucu kalnā augšā pafotografēt. Tā arī laiks paiet. Pēc tam jau jādodas mājup. Tāda man pieredze ar lielajiem kalniem.
