Atradu savos dokumentos īsu konspektu par britu vēsturnieka Arnolda Džozefa Toinbija (Arnold Joseph Toynbee) uzskatiem par civilizācijām. Nolēmu padalīties – ja nu kādam noder vai kādu ieinteresē.
A.Toinbijs savu izpētes darbu sāk ar tēzi par to, ka patiesās vēsturiskās zināšanas ir nevis atsevišķu vietā vai laikā tuvu notikumu apraksts, ne arī valstu vai politisko sistēmu vai pat visas cilvēces vēsture, bet gan „civilizācija” tās reliģiozajā, teritoriālajā un politiskajā raksturojumā. Vispirms viņš apskata problēmas, kas saistītas ar civilizāciju rašanos.
Civilizāciju rašanās notiek pastāvot diviem specifiskiem priekšnosacījumiem: radošā mazākuma esamība dotajā sabiedrībā un tādas vides esamība, kas nav ne pārāk nelabvēlīga, ne arī pārlieku labvēlīga. Civilizāciju rašanās mehānisms tādā gadījumā ir izaicinājuma un atbildes uz izaicinājumu mijiedarbība: apkārtējā vide nepārtraukti izaicina sabiedrību un sabiedrība caur radošo mazākumu sekmīgi atbild uz izaicinājumu un atrod problēmas risinājumu. Tālāk seko jauns izaicinājums un sekmīga atbilde uz to u.t.t. Šādā shēmā sabiedrība atrodas nepārtrauktā kustībā, kura to arī aizved līdz civilizācijai.
Nākamais problēmu loks ir saistīts ar civilizāciju izaugsmi. Pēc A.Toinbija domām, civilizācijas izaugsmi nepavada ne sabiedrības ģeogrāfiskā izplatība, ne tehniskais progress, ne pastiprināti centieni pakļaut apkārtējo dabu. A.Toinbijs nesaskata saikni starp tehnisko progresu un civilizācijas izaugsmi. Viņaprāt, patiesa civilizācijas izaugsme ir pastāvīgs kumulatīvs (sevī uzkrājošs) iekšējās pašidentificēšanās un pašizpausmes process, tās vērtību etaralizācija (paaugstināšana) un tās aparāta un tehnoloģiju sarežģīšana. No starpsociālo un starppersonu viedokļa civilizāciju izaugsme ir nepārtraukta sabiedrības harizmātiskā mazākuma radoša „aiziešana un atgriešanās” pastāvīgi atjaunojošos sekmīgo atbilžu uz jauniem vides izaicinājumiem process.
Augošā civilizācija ir viens veselums. Tās struktūra sastāv no radošā mazākuma, kuram uzticas un seko vairākums – dotās sabiedrības tā saucamais iekšējais proletariāts un ārējais proletariāts, kas nāk no līdzās esošajām barbaru ciltīm. Šādā sabiedrībā nepastāv „brāļu cīņas” (pilsoņu karš), kā arī asas sociālās pretrunas. Sabiedrība ir solidāra. Augošās civilizācijas izpauž savu potenciālu katra savā veidā: estētisko antīkajā, reliģisko – Indijas, zinātniski – mehānisko – Rietumu civilizācijā u.t.t.
Trešais problēmu loks ir saistīts ar civilizāciju lūzumpunktu un sadalīšanos. Vismaz 16 no 26 civilizācijām, kuras ir uzskaitījis A.Toinbijs, ir izbeigušas savu eksistenci, bet no atlikušajām – vismaz 7 draud bojāeja vai asimilācija no Rietumu civilizācijas puses.
Galvenās atšķirības starp civilizāciju augšanas un sadalīšanās stadijām ir tāda, ka izaugsmes stadijā sabiedrība atrod sekmīgu atbildi uz izaicinājumiem, bet dezintegrācijas stadijā tā nav spējīga tikt galā ar šiem izaicinājumiem. A.Toinbija secinājums ir tāds, ka civilizācijas iet bojā nevis ārēja ienaidnieka dēļ, bet gan pašu vainas dēļ. Lūzuma stadiju raksturo sekojoši apstākļi: jaunrades spēka trūkums radošajam mazākumam; vairākuma atteikšanās atbalstīt mazākumu un no tā izrietošais sabiedrības sociālais sairums. Lai noturētu savu iepriekšējo stāvokli, radošais mazākums ir spiests ķerties pie spēka izmantošanas. Tiek veidotas universālas valstis, līdzīgas Romas impērijai, kas tiek izmantotas kā pašsaglabāšanās un civilizācijas saglabāšanas līdzeklis.
Norieta stadija sastāv no civilizācijas lūzuma, sadalīšanās un bojāejas. Starp civilizācijas lūzumu un bojāeju nereti paiet gadsimti vai pat tūkstošgades. Kas attiecas uz Rietumu civilizāciju, kaut arī tai ir saskatāmi visi lūzuma un sadalīšanās simptomi, A.Toinbijs tomēr tai atstāj cerību.
Iekšējais proletariāts šajā stadijā atkrīt no valdošā mazākuma, tajā palielinās neapmierinātība un pieaug protesta kustības, kas nereti noved pie universālu baznīcu izveides (kristietība, budisms). Universālās valstis, kuras izveido valdošais mazākums, ir lemtas bojāejai. Savukārt universālā baznīca, kuru izveidojis iekšējais proletariāts (piem., kristietība) kļūst par jaunas civilizācijas rašanās tiltu un pamatu.
Ārējais proletariāts, tā vietā, lai censtos pievienotos civilizācijai sadalīšanās stadijā, organizējas un sāk tai uzbrukt. Tādā veidā sadalīšanās skar gan civilizācijas garu, gan ķermeni. Nekārtību un pilsoņu karu pastiprināšanās ved uz civilizācijas iznīcību. Šķelšanās garā izpaužas sadalošās sabiedrības locekļu mentalitātes izmaiņās. Rodas četri „glābēju” tipi: arhaiskais, futūristiskais (glābējs ar zobenu), bezkaislīgais stoiķis un apskaidrotais reliģiozais glābējs, kas saistīts ar pārdabisko Dieva pasauli. Taču nekas nevar apturēt pagrimuma procesu. Vienīgā auglīgā izeja – pārveidošanās ceļš, kas nozīmē vērtību un mērķu pārnešanu pārdabiskajā Debesu Valstībā. Tas var kļūt par jaunas civilizācijas rašanās pamatu.
feini palasīties, bet zini – izstrebjot šo tekstu, man acis kubā.
silti ieteiktu pamainīt dizainu.
ok, paldies par ieteikumu. ņemšu vērā. man bija doma viņu mainīt.