Uz valsts svētkiem (tiem, kas 18.novembrī) šogad tā veiksmīgi sakrita 4 brīvdienas (viena no tām gan bija jāatstrādā, bet tas nekas) – kā reizi, lai kaut kur aizbrauktu. Piedāvājums bija braukt uz Pēterburgu. Par laimi tas nāca gana laicīgi, lai bez liekiem satraukumiem pagūtu nokārtot vīzu. To kārtoju ar tūrisma aģentūras palīdzību. Tā daru katrreiz, kad jābrauc uz kādu no tuvējām austrumu kaimiņvalstīm. Lai arī tas ir mazliet dārgāk, kā kārtojot vīzu pašam vēstniecībā, toties bez galvassāpēm – aiznes pasi, fotogrāfiju un naudu un noteiktā dienā (parasti 10 darba dienas) nāc pakaļ gatavai vīzai. Nav jādrūzmējas, jāstāv rindās un jāskaidrojas ar vēstniecības darbiniekiem par to, kāpēc nav pareizi aizpildīti kaut kādi mistiski formulāri.
No Rīgas izbraucām piektdienas vakarā un sestdienas rītā jau bijām Pēterburgā. Tiesa, gandrīz nekur neaizbraucu – piektdienas vakarā bija tādi sastrēgumi, kā vēl nekad. Ar to, protams nebiju rēķinājies, tāpēc gandrīz nokavēju vilcienu. Paspēju pēdējā minūtē pirms vilciena atiešanas.
Lai taupītu naudu, braucām kopējā vagonā. Tas nozīmē, ka ir vietkaršu vagons, bet paredzētas ir tikai sēdvietas. Tāpēc nadzīgi jāaizņem augšējie plaukti, lai būtu kur naktī gulēt. Riskanti (var nākties visu nakti nosēdēt), toties, šķiet, uz pusi lētāk kā vietkaršu vagonā.
Sestdienas rītā iebraucām Pēterburgā. Mums bija sarunātas naktsmītnes pie savējiem, netālu no centra un metro. Ļoti ērti un izdevīgi, jo par naktsmītni nebija jāmaksā, kā arī paši varējām gatavot ēdienu. Nolikuši mantas un pabrokastojuši, devāmies uz Ermitāžu. Mūsu plānos bija ne tik daudz apskatīt pilsētu, kā izstaigāt muzejus, jo novembris nav tas pateicīgākais laiks ekskursijām pa Pēterburgu – laiks ir auksts, mitrs un vējains. Ja ir vēlme iepazīt pilsētu, šurp ir jābrauc vasarā – laikā no maija beigām līdz septembrim, bet vislabāk ap Jāņiem, kad te ir baltās naktis (naktīs tā īsti nesatumst).
Muzeji
Ar muzeju apmeklējumiem gan mums iznāca tā, ka drīz vien sapratām, ka vairāk par pāris stundām muzejā pavadīt nespēju. Tas ir gan fiziski nogurdinoši, gan arī redzētais sāk iet vienā putrā un nevar atcerēties ko un kur tad īsti esmu redzējis.
Atgriežoties pie Ermitāžas jāsaka, ka tas ir lielākais Pēterburgas muzejs (pieļauju, ka arī visas Krievijas). Tas ir iekārtots Ziemas pilī – kādreizējā caru ziemas rezidencē un tur ir apskatāmi daudzu pasaulslavenu mākslinieku darbi – piemēram, Da Vinči, van Goga, Gogēna, Matisa, Pikaso u.c. Turklāt studentiem ar ISIC karti ieeja ir par brīvu. Par muzeju ieejas biļetēm gan jābrīdina, ka daudzās vietās Krievijas pilsoņiem biļešu cena ir viena, bet ārzemniekiem – cita, krietni lielāka.
Ja ir vēlme apskatīt krievu mākslu, tad jādodas uz Krievu muzeju. Tur ir viss sākot ar tautas mākslu un beidzot ar pasaulslaveniem krievu gleznotājiem (Repins, Šiškins, Maļevičs, Aivazovskis u.c.) – no ikonām līdz pat avangardam. Starp citu, tieši avangards man liekas interesantākais krievu mākslā.
Vēl interesants ir etnogrāfijas muzejs, jeb tā saucamā Kunstkamera. Tājā ir savākta informācija par dažādu tautu etnogrāfiju, ne tikai krievu. Un vēl tur ir aplūkojama anomāliju kolekcija, kuru savulaik Pēteris I nopirka no kāda holandiešu ārsta.
Vispār muzeju Pēterburgā ir daudz un dikti. Katrs var atrast ko savai gaumei piemērotu. Ir arī tādi muzeji, kuri par muzejiem saucami visai nosacīti. Piemēram, šokolādes muzejs izrādījās šokolādes veikals, kurā tirgo dažādas šokolādes figūras – kas līdzīgs Emīla Gustava veikaliem.
Sadzīve
Lai arī Pēterburga ir Krievijas “kultūras galvaspilsēta” un rietumnieciskākā Krievijas pilsēta (kā arī – līdz ar Maskavu – attīstītākā), tas tomēr ir zināms brauciens “atpakaļ pagātnē” (teiksim, gadus 10 – 15). Braucot uz Krieviju ir jārēķinās ar ar daudz un dažādām varbūtībām. Tas, ka kaut kur kaut kas nestrādās, ir norma (taču tiklab ir arī vietas, kas pārsteidz ar komfortu un iespējām). Jārēķinās ar to, ka banku kartes tiks ņemtas tuvu ne visās vietās. Pie tam – lai arī daudzās vietās ir norādes, ka tiek pieņemtas banku kartes – tas nebūt nenozīmē, ka ar tām vienmēr izdosies norēķināties. Tas pats ir ar bankomātiem – ne kurā katrā izdosies izņemt savu naudu. Mēdz gadīties tā, ka ar vienas bankas karti naudu izņemt var, bet citas – nē. Tāpēc vienmēr līdzi jānēsā skaidra nauda. Manuprāt, vislabāk savu naudu pret rubļiem samainīt jau Latvijā. Kurss ir pietiekami normāls, lai nevajadzētu raizēties par maiņas izdevumiem, turklāt uzreiz ir drošības sajūta, ka nauda ir kabatā, nevis vēl jāskraida pa visu pilsētu meklējot, kur naudu var izņemt vai samainīt. Maiņas punkti, te protams, ir, bet tie var nestrādāt (pusdienas pārtraukums, brīvdiena, saslimusi kasiere vai “tāpat vien”), vai arī var nākties pie kases lodziņa gaidīt pusstundu, jo kasierei, redz, kā reizi sagribējies papļāpāt ar kolēģi un padzert kafiju.
Krievijā apkalpošanas kultūra ir visai zemā līmenī – ar pamatīgām PSRS laiku tradīcijām. Tev var nākties justies vainīgam par to, ka tev ir savajadzējies kaut ko nopirkt. Protams, ir izņēmumi, kur apkalpošana ir labā līmenī. Bet tie parasti ir veikali, kuros cenas nav tās zemākās. Lai gan, atklāti sakot, Pēterburga ir visai dārga pilsēta – pretēji vispārējam priekšstatam par Krieviju kā lētu valsti. Piemēram, pārtika ir dārgāka kā Rīgā un tāds baltmaizes kukulis maksā teju 80 santīmi un pat alus un normāls šņabis nebūt nav diži lētāks kā pie mums.
Un vēl Krievijā vajag cītīgi uzpasēt savas mantas, jo tās mēdz zagt. Pie tam pat visai atklāti, pašā pilsētas centrā dienas laikā visiem redzot. Visiem, protams, par to ir nospļauties. Šādi gandrīz es šķīros no sava fotoaparāta. Par laimi paspēju laicīgi noreaģēt. Citādi nāktos liet gaužas asariņas.
Bet vispār Pēterburga ir jauka pilsēta, uz kurieni vismaz reizi dzīvē ir vērts aizbraukt. Galu galā – tepat vien ir. Ak jā, bildes ir te.
