Vakar braucot autiņā no LMT centrālās ēkas uz Mežciemu aiz gara laika nolēmu patestēt pieejamos (atvērtos) WiFi tīklus. Nekādu īpašo aprīkojumu šim nolūkam neizmantoju – vien savu portatīvo ar defaulto WiFi programmatūru. Nekādu nelāgu nodomu man ar nebija – tikai slimīga ziņkāre.
Kā izrādījās, pieejamo tīklu nav īpaši daudz, bet šis tas tomēr ir pieejams. Pirmais pieejamais LMT ēkas tuvumā bija Lattelekom tīkls. Lai sērfotu netā tas prasīja ievadīt lietotājvārdu un paroli (kuru man, protams, nebija). E-pastu gan izdevās saņemt un nosūtīt bez jebkādas autentificēšanās.
Lielākā problēma braucot ir WiFi tīklu nelielie radiusi. Līdz ar to pieejamie tīkli nepārtraukti mainās, bet pieslēgšanās šiem tīkliem prasa zināmu laiku. Tāpēc pilnvērtīgi sērfot internetā brauciena laikā nav iespējams, lai arī atvērtie tīkli ir pieejami lielāko daļu ceļa. Taču e-pastu sūtīšanai un ziņu lasīšanai Grīderī tā štelle ir apmierinoša.
Arī tiekot galā Mežciemā patestēju WiFi pieejamību. Atvērti kā pieejami uzrādījās vairāki tīkli, bet pieslēgties izdevās tikai vienam. Un arī tas pēc kādas pusstundas pazuda. Taču vēlāk izdevās pieslēgties citam tīklam, kurā tad arī visu vakaru nosēdēju (ar mainīgu interneta ātrumu, bet kopumā bija tīri apmierinošs).
Tā nu es secinu, ka haļavnie tīkli ir pieiekami daudz. Vienīgi uz viņiem nevar paļauties – te viņi ir un te viņu vairs nav. Tāpēc pastāvīgai lietošanai labāk ir ievilkt savu tīklu. Taču lielākā problēma ar atvērto WiFi tīklu izmantošanu varētu būt pārsūtāmās informācijas drošums. Savai internetbankai es caur tādu neslēgtos klāt. Kaut gan var jau būt, ka nekādas drošības problēmas te nepastāv – es neesmu nekāds drošības speciālists.
No vikipēdijas:
Vardraivings (wardriving) – WiFi tīklu meklēšana pārvietojoties ar transportlīdzekli un izmantojot portatīvo datoru vai plaukstdatoru.
Pigībekings – (piggybacking) – sveša WiFi tīkla izmantošana bez tiešas atļaujas.
Kas attiecas uz šādu pasākumu legalitāti, tad dažādās valstīs ir dažāda prakse. Piemēram, daudzos ASV štatos, to uzskata par “neatļautu (neautorizētu) pieslēgšanos datortīklam”. Taču es šādu kvalifikāciju uzskatu par nepamatotu, jo atvērtiem tīkliem autorizācija netiek prasīta vispār – tātad autorizēts ir ikviens, kas vēlas šo tīklu izmantot.
Latvijā pagaidām nekādas tiesu prakses šajā jautājumā nav (vismaz es neesmu dzirdējis un Krimināllikumā sods par šādu darbību nav paredzēts). Pareizāk sakot, ņemot vērā, ka pieslēgšanās svešam atvērtam tīklam nav aizliegta, tad pieslēgšanās atvērtam tīklam nav uzskatāma par sodāmu rīcību. Ja kāds nevēlas, lai viņa tīklu izmanto citi, pastāv iespēja uzlikt tīklam paroli, tā skaidri norādot, ka tīkls ir slēgts. Uzskatīt pieslēgšanos atvērtam tīklam par ļaunprātību ir nepamatoti, jo daudzi ar nolūku atstāj tīklu atvērtu, lai to varētu izmantot citi (piemēram, kafejnīcas).