18. novembrī saņēmu patriotisku piedāvājumu – iepazīt savas dzimtās zemes āres. Konkrētāk – atrast Garkalnē esošo Peldezeru, par kuru pasākumua organizētāja – iedzimta garkalniete – gan zināja, ka tāds esot, bet nekad nebija pie tā bijusi.
Lai arī laiks iepriekšējā vakarā bija izcili draņķīgs, svētku rīts izskatījās tīri ciešams pārgājienam, lai arī ne ideāls. Vēlāk gan sāka smidzināt, bet par laiki lietū nepārgāja.
Tikšanās vieta – Ropažu dzelzceļa stacija mani pamatīgi samulsināja. Nez, cik lielam Susaņina mīlētājam jābūt, lai Garkalnes staciju nosaukt pārdesmit kilometrus attālas vietas vārdā?
Izmetuši loku pa ciemu, devāmies meklēt ezeru. Diemžēl, atradām bez īpašas piepūles. Izrādījās, ka viss triks ir tā vienkārši paņemt un aiziet. Pie tam pa visai taisnu meža taku. Tā kā uzdevums bija stipri par vieglu un paveikts ātri, devāmies meklēt otru netāli esošo ezeru – Melnezeru. Tak arī šo ezeru atrast nesagādāja nekādas grūtības – turpat blakus vien bija. Tā nu beigās nekāds pētnieciski izzinošais pasākums nesanāca. Toties pastaiga bija laba.
