Vienīgais drukātais preses izdevums, kuru kaut cik regulāri lasu ir Rīgas Laiks. Tiesa, no vāka līdz vākam esmu izlasījis vien dažus tā numurus. Pārējos žurnāla numuros izlasīti tikai atsevišķi raksti. Tomēr visi Rīgas Laika numuri joprojām rātni guļ kaudzē un gaida, kad pievērsīšu tiem lielāku uzmanību.
No autoriem, kas raksta Rīgas Laikam man visvairāk pie dūšas iet Ilmāra Šlāpina un Ilmāra Zvirgzda garadarbi. Pēdējais gan raksta reti. Bet labi. Viņam izdodas atrast interesantas tēmas vai arī interesanti apskatīt visai ikdienišķas lietas.
Tā vakar atkal ar interesi pārlasīju viņa rakstu par pilsētas mītiem,/a> (publicēts 2005.gada janvāra numurā). Raksts, starp citu, bez maksas un pilnā apjomā pieejams Rīgas Laika mājas lapas arhīvā. Pilsētas mīti ir tāds kultūrvēsturisks fenomens, ar kuru, domāju, saskāries ir ikkatrs. Īpaši jau bērnībā un skolas gados. Tie ir stāsti, kas gadiem, pat desmitgadēm, klīst no mutes mutē un bezgala daudz reižu pārstāstīti kļūst par teju vai patiesību.
Pilsētas mītiem raksturīga augsta valodas formalizācijas pakāpe. Formula “mana drauga labs draugs pastāstīja” kalpo kā vēstījuma ticamības apstiprinājums, bet galvenās darbojošās personas (biezais, tūrists, blondīne, zīdainis, invalīds, zaglis, narkomāns, stopotājs) un priekšmeti (sešsimtais mersedess, mikroviļņu krāsns, fakss, bankomāts utt.) ir redzamās pasaules kopsavilkums.
Esmu novērojis, ka pilsētas mīti mīt arī akadēmiskajā vidē (kurai it kā vajadzētu būt racionālai, zinātniskai un brīvai no visādiem māņiem). Triviālākais piemērs – kādā no mārketinga lekcijām augstkolā runājot par dažādiem uzņēmumiem izskanēja frāze, ka “visi amerikāņi ir resni, jo ēd Makdonaldā”. Turklāt apgalvojumam piegrita gandrīz visi – gan pasniedzēja, gan studenti. Minētā frāze ir atkārtota tik bieži, ka visi to uzskata par aksiomu. Kaut gan es stipri šaubos, ka visi amerikāņi vienmēr ieturas tieši Makdonaldā. Kā tad paliek ar KFC, Burger King un alu ar čipsiem vakarā pie televizora? Resnuma cēlonis ir neveselīgs (tostrp, mazkustīgs) dzīvesveids, ne tikai trekna pārtika. Es tīņu gados stūmu māgā milzīgas porcijas treknu ēdienu, bet biju tievāks kā jebkad.
Pasniedzēju arī ir cilvēki, tāpēc viņu ticība mītiem ir saprotama. Taču man šķiet, ka urbānie mīti iezogas arī akadēmiskajos pētījumos (varbūt “urbānie mīti” šai gadījumā nebūs īstais nosaukums, bet ideja ir ļoti līdzīga). Kā viņi to paveic? Izmantojot akadēmiskā darba pamatu – atsauces. Lieta tāda, ka citējot citus darbus vai izmantojot citu vāktos vai apkopotos datus, ir jādod atsauce uz avotu. Bet faktus un apgalvojumus, ja tie ir ietverti akadēmiskā darba, nav pašam jāpārbauda, jo akadēmiskā darba autoram savi secinājumi ir jāpierāda un jebkuram eksperimentam jābūt atkārtojamam. Taču citējot mēs paņemam nelielu daļu teksta – izraujam to no konteksta un pieliekam savu interpretāciju. Nākamais pētnieks, kurš atsauksies uz mūsu darbu var nebūt informēts par citāta/apgalvojuma/datu sākotnējo kontekstu un dot savu interpretāciju. Un tā tas var turpināties, jo kurš gan ies meklēt pirmavotu (jo vairāk tāpēc, ka pirmavotu var atrast tikai izejot cauri visai citātu ķēdei)? Ja pa vidu vēl gadās tulkošana no vienas valodas uz otru un pēc tam vēl uz trešo, beigās varam nonākt pie pavisam pretēja rezultāta. Un kurš gan ies pārbaudīt visus apgalvojumus? Vieglāk ir paļauties uz autora reputāciju.
Tā 20.gadsimta sākuma daži lingvisti apgalvoja, ka eskimosu valodā ir vairāk kā 1000 vārdu, kas apzīmē sniegu. Taču tas, maigi sakot, ir stipri pārspīlēts. Patiesībā sniegu apzīmējošos vārdus nevar īsti saskaitīt, jo, ņemot vērā valodu īpatnības, nav īsti skaidrs, ko uzskatīt par sniegu apzīmējošu vārdu. Bet mīts par 1000 vārdiem ir dzīvs vēl šo baltu dienu.