Filma ir par cilvēku ticību un atiecībām ar reliģiju. Šī laika kristieši ir parādīti tik pat mežonīgi, fanātiski un tumsonīgi, kā islāma fundamentālisti šobrīd. No vajātajiem viņi pārvērtušies vajātājos. Protams, neviens īsti nezina tā laika notikumus un šī ir tikai interpretācija. Taču, ņemot vērā kristīgās baznīcas vēsturi, visai ticama.
Tomēr tā nav ticības vaina – ticība te ir tikai ierocis cīņā par varu. Filmas sākumā labi redzams, ka pagāni ir tieši tādi paši kā kristieši (viņi taču bija tie, kas iepriekš vajāja kristiešus un izbaroja lauvām) – vai arī otrādi. Cilvēki ir nežēlīgi. Īpaši – apvienojumā ar fanātismu.
Filma ir laba, tomēr nekādu estētisko baudījumu vai dziļas filozofiskas atziņas neguvu. Filmas kopsavilkums: “nu jā…”.
Hmm… man atkal patika blakus stāsts visai šai nežēlībai un tumsonībai – kas bija gana estētisks – par filozofi, zinību glabātāju un pasniedzēju Hipatiju (Hypatia of Alexandria) un viņas attiecībām ar to visu, kas apkārt norisinājās – viņa bija progresīva domātāja, iespējams, mūsdienu demokrātijas pirmsācēja. Par viņas cīņu ar sabiedrību un morāli (uzspiesto normu neievērošana), dilemmu par to, ka viņa ir sieviete, bet izvēlas labāk būt viena un nodoties zinātnei, par mīlsetības mutuļiem, kas virmo apkārt, cīņu par attīstītu un domājošu sabiedrību, kas beigās viņai tika liegta. Mīlestību pret bibliotēku, kas beigās tika iznīcināta… Skarba ir cilvēka prāta pasaule un pats cilvēks ir sava ļaunuma vergs, kamēr pret to visu ir tikai saujiņa ļaužu, kas kaut ko cenšās saprast ar skaidru prātu un sirdi.