xlt.lv

Tāpat kā pagājušovasar, arī šogad augusta vidū devos uz Tērveti – uz Zemgaļu dienām. Šogad svētkiem dots nosaukums svētkiem dots nosaukums “Nameiša atgriešanās”, jo aprit 730 gadi, kopš zemgaļu valdnieks Nameisis atgriezās ar savu karaspēku un atkaroja krustnešiem Tērvetes pili.

Atšķirībā no pagājušā gada šoreiz paspējām laicīgi. Redzējām visu, kas izgājušogad bija nosebots. Tomēr, ja godīgi, nākamgad laikam nebrauksim. Palika tāda déjà vu sajūta – ka katru gadu atkārtojas viens un tas pats un gandrīz nekas nemainās – tie paši cilvēki tajās pat drēbēs, tās pašas spēles, kas parasti. Nē, nu es jau saprotu, ka to aktīvistu ir tik cik viņu ir un katru gadu neko radikāli jaunu neizdomāsi. Taču varēja uzaicināt kādu folkloras kopu - labprāt būtu paklausījies. Muzikālais “noformējums” būtu nācis tikai par labu.

Katrā ziņā laiku pavadījām jauki. Safotografēju kaudzi ar bildēm un tikai tagad saņēmos tās izskatīt un nopublicēt fotogalerijā. Bildes no pagājušā gada pasākuma apskatāmas šeit.

Atis es, foto, vietas un ceļojumi ceļojums, domas, foto, pasākumi, vietas

Es jau daudzus gadus dzīvoju Āgenskalnā. Man patīk šis rajons, lai arī vietām tas šķiet visai mežonīgs. Te ir šķērsielas un pagalmiņi, kuros pārņem sajūtas it kā es būtu kādā mazpilsētā vai pat laukos.

Man patīk ik pa laikam doties pastaigā pa Āgenskalnu. Tāpēc ar prieku pieņēmu piedāvājumu doties tematiskajā pastaigā pa Āgenskalnu, kuru organizē biedrība “Cita Rīga“. Šajā pastaigā jeb „Rīgas Sarunās” apskatījām to Āgenskalna daļu, kas atrodas starp Kalnciema ielu un Botānisko dārzu. Tā kā Āgenskalns ir gana liels, lai to visu izstaigātu kājām vienā reizē, tad pastaiga ir sadalīta 3 daļās un šī bija tikai pirmā daļa. Tomēr tāpat sanāca daudz staigāt, jo interesantie objekti, kas pārsvarā ir muižiņu ēkas, te atrodas patālu viens no otra. Abās pārējās daļā tie ir vairāk koncentrēti, līdz ar to sanāk mazāk staigāt un vairāk klausīties. Man patika tas, ka uzzināju daudz jauna par vietām kurām bieži eju garām. Pie tam jauki ir tas, ka stāstītāja ir ne tikai gide, bet arī pastaigas dalībnieki, kas kaut ko zina par šo rajonu. Tāpēc arī nosaukums - „Rīgas Sarunas”. Read more…

xlt foto, vietas un ceļojumi vide, vietas

Šogad beidzot izlēmu saņemties un doties uz īstajiem kalniem – Alpiem – pabraukties ar sniega dēli. Apnika šļūkāt pa tēvzemītes pauguriņiem. Sacīts, darīts. Ceturtdienas vakarā dodos uz Saldu – tur ir mūsu satikšanās vieta. Izrādās, braucēji būsim visai daudz – kādi padsmit cilvēki un brauksim a 3 busiem. Iespējams, ka varētu saspiesties arī 2 busos, bet tā ērtāk.

Piektdien agri no rīta izbraucam no Saldus. Visa diena paiet ceļā. Ilgā braukšana ir ļoti nogurdinoša (īpaši pa Poliju), lai arī it kā nekas nav jādara. Pēcpusdienā ap pieciem ieraucam Varšavā un iekuļamies sastrēgumā. Paiet labs laiks, kamēr tiekam laukā. Vakariņojam kaut kur pa ceļam – nelielā krodziņā šosejas malā. Tāds ar dzirnavām noformējumā. Ļoti garšīgi un, galvenais, ļoti lēti.

Read more…

Atis es, vietas un ceļojumi ceļojumi, es, foto, vietas

Esmu aizbraucis paslēpot uz Austrijas Alpiem. Šovakar izdomajām aiziet uz kalniem pabildēt. Te nu ir rezultāts.

alpi-nakti-01

alpi-nakti-02

alpi-nakti-03

alpi-nakti-04

alpi-nakti-05

alpi-nakti-06

alpi-nakti-07

alpi-nakti-08

alpi-nakti-09

alpi-nakti-10

alpi-nakti-11

alpi-nakti-12

Atis es, foto, vietas un ceļojumi ceļojums, es, foto, vietas

Pāris nedēļas atpakaļ nolēmām aizbraukt uz Liepāju. Nez kāpēc man tā pilsēta patīk. Gan pilsētas centrs, gan karosta. Katrai ir sava aura. Brauciena iemesls bija draugu aizraušanās ar ģeokešingu - improvizētām “dārgumu” medībām, izmantojot globālo pozicionēšanas sistēmu (GPS). Es neesmu liels šīs nodarbes fans, bet atzīstu, ka tas ir lielisks veids, kā apmeklēt vietas, uz kurām citādi es nebūtu braucis.

Pirmais guvums bija jau pa ceļam uz Liepāju - Grobiņas pilsdrupās.

Read more…

Atis es, vietas un ceļojumi es, vietas

Sestdien bija tik jauks laiks, ka nevarēju mierīgi nosēdēt mājās. Par spīti aukstumam izlēmu mazliet pabildēt. Izvēle krita uz Voleru ostu, jo negribējās tālu doties. Turklāt šo vietu biju jau sen noskatījis braucot uz Bolderāju.Šoseja te pienāk pavisam tuvu Daugavas krastam un labi redzama ir osta otrā krastā. Bildes fotogalerijā.

Atis es, foto, vietas un ceļojumi ceļojums, es, foto, industrija, osta, vietas

Uz valsts svētkiem (tiem, kas 18.novembrī) šogad tā veiksmīgi sakrita 4 brīvdienas (viena no tām gan bija jāatstrādā, bet tas nekas) - kā reizi, lai kaut kur aizbrauktu. Piedāvājums bija braukt uz Pēterburgu. Par laimi tas nāca gana laicīgi, lai bez liekiem satraukumiem pagūtu nokārtot vīzu. To kārtoju ar tūrisma aģentūras palīdzību. Tā daru katrreiz, kad jābrauc uz kādu no tuvējām austrumu kaimiņvalstīm. Lai arī tas ir mazliet dārgāk, kā kārtojot vīzu pašam vēstniecībā, toties bez galvassāpēm - aiznes pasi, fotogrāfiju un naudu un noteiktā dienā (parasti 10 darba dienas) nāc pakaļ gatavai vīzai. Nav jādrūzmējas, jāstāv rindās un jāskaidrojas ar vēstniecības darbiniekiem par to, kāpēc nav pareizi aizpildīti kaut kādi mistiski formulāri.

No Rīgas izbraucām piektdienas vakarā un sestdienas rītā jau bijām Pēterburgā. Tiesa, gandrīz nekur neaizbraucu - piektdienas vakarā bija tādi sastrēgumi, kā vēl nekad. Ar to, protams nebiju rēķinājies, tāpēc gandrīz nokavēju vilcienu. Paspēju pēdējā minūtē pirms vilciena atiešanas.

Lai taupītu naudu, braucām kopējā vagonā. Tas nozīmē, ka ir vietkaršu vagons, bet paredzētas ir tikai sēdvietas. Tāpēc nadzīgi jāaizņem augšējie plaukti, lai būtu kur naktī gulēt. Riskanti (var nākties visu nakti nosēdēt), toties, šķiet, uz pusi lētāk kā vietkaršu vagonā.

Read more…

Atis es, foto, vietas un ceļojumi ceļojums, es, foto, vietas

Sestdien nolēmām aizbraukt līdz Kolkai. Lai arī laiks nebija visai mīlīgs, cerējām, ka mazliet pasmidzinās un pāries. Kā izrādījās – velti. Alternatīva bija braukt uz Undīni, bet to mēs atstājām citai reizei.

Pa ceļam uz Kolku  nolēmām iegriezties mazajos ciematiņos, kā arī Engurē. No ciematu apskates nekas dižs nesanāca, t.i. neko īpaši interesantu tajos neatradām. Toties Engurē apskatījām veco koka baznīcu un ostu. Par spīti lietum safotografēju veselu kaudzi bilžu.

Pēc tam mazliet sasildījāmies ar tēju tuvējā kafejnīcā ar jocīgu nosaukumu - “Būda”. Jauka vietiņa ar interesantu tualetes interjēru. Līdz ostas bākai gan neaizgājām, lai arī tai it kā vajadzēja būt tuvumā.

Kad bijām sasildījušies (varētu pat teikt – mazliet iesiluši), devāmies tālāk. Šoreiz mūsu uzmanību piesaistīja Engures ezera dabas parks. Tajā izmitināti savvaļas zirgi un govis. Tām jārūpējas par ezera piekrastes biotopu saglabāšanu. Vienkāršiem vārdiem sakot – jānoēd piekrastes zāle, lai neaizaug Engures ezers.

Ezera piekrastē dzīvo arī daudz putnu. To vērošanai ezera krastā ir uzsliets putnu vērošanas tornis (vēl viens ir ezera otrā krastā). Diemžēl ceļš uz to bija slēgts. Cauri nožogojam, protams, varēja izlīst, taču litetus, dubļainā taka un apziņa, ka šādā laikā nevienu putnu tāpat neieraudzīsim, pamodināja mūsu pilsonisko apziņu.

Tā kā bija vēla pēcpusdiena un lietus negrasījās mitēties un mēs jau tā bijām izlījuši līdz ādai, Kolkai atmetām ar roku. Atcceļā iegriezāmies Bērzciema kafejnīcā “Vītoliņi” atgūt spēkus. Kafejnīcas iekārtojums ir visai interesants un balansē uz savdabīga stila un pilnīga bezstila robežas. Sajūta kā laikos pie omes. Dažādas mēbeles, senatnīgi priekšmeti utt. Kopā tie rada tādu mājīgu sajūtu. Laiku kavēt var ar dažādām galda spēlēm. Ēdieni garšīgi (te es nobaudīju līdz šim gardāko tomātu zupu, kādu esmu ēdis), lai arī izvēle nav pārlieku liela. Cenas gan kā Rīgā.

Par spīti lietum un tam, ka līdz Kolkai tā arī netikām, brauciens bija izdevies. Tagad es zinu, kur atbraukt kādās brīvdienās vēlreiz. Protams, šoreiz saulainā laikā.

Visas bildes abskatāmas galerijā: Engures osta un Engures ezera dabas parks.

Atis es, vietas un ceļojumi, ēstuves