xlt.lv

Trešdien biju uzaicināts uz Valmiermuižas jaunā alus – Ziemas stiprā – degustāciju. Ir sabrūvētas 3 variācijas “par tēmu” un mēs tad nu centāmies noteikt kura labāka.

Jāsaka, alus tiešam stiprs – no 6,8 līdz 7,2 grādiem. Tomēr dzerot šo stiprumu nejūt. To jūt nākamajā rītā, ja ir par daudz “sadegustēts”. Bet citādi alus labs. Man arī šoreiz (līdzīgu degustāciju, tikai tumšajam alum, Valmiermuiža rīkoja pirms 2 gadiem) vislabāk smeķēja alus ar 3. numuru. Tas arī visstiprākais un, manuprāt, izteiksmīgākais.

Ja ir vēlme, katrs pats var iegādāt “testa komplektu” Valmierbuižas alus salonā (Rīgā, A. Briāna iela 9a – blakus klubam “Piens”) un nogaršot šos alus. Diemžēl balsošana nu jau beigusies.

Atis šis un tas alus, domas

Dators

Jau rakstīju, ka mans klēpjdators pārlieku karst. Iespējams tas arī bija iemesls tā aiziešanai “pie tēviem”. Visticamāk, “nosvila” mātes plate. Lai arī dators bija visai jaudīgs, ņemot vērā tā problēmas ar siltuma vadību (kas, iespējams, bija un varētu arī būt cēlonis citām ķibelēm), baterijas īso darbības laiku (apmēram stundu), ķibelēm ar draiveriem u.c. sīkumiem, nolēmu nereanimēt to, bet iegādāties citu. Izvēlēties nebija viegli, bet beigās izšķīros par labu Dell Inspiron 15 (N5040).

Jāteic, kopumā esmu apmierināts (lietojis gan esmu tikai vienu dienu – redzēs, kā būs turpmāk). Dators ir smukāks, kā šķita bildēs, kaut arī dizains īpaši ne ar ko neizceļas. Tas ir salīdzinoši viegls (2,37kg salīdzinot ar iepriekšējā datora 2,87kg). Kā mīnuss jāatzīmē, ka dators ir mazliet “plastmasīgs”, taču bez izteiktas “lētuma” piegaršas. Kopumā – manuprāt, labāka cenas/jaudas/kvalitātes attiecība.

Linux

Dators nāk aprīkots ar Ubuntu Linux un Gnome desktop. Jāievada vien daži parametri pie pirmreizējās uzstādīšanas un tas ir gatavs darbam – kopā ar operētājsistēmu ir uzstādīts pats nepieciešamākais ikdienas darbam – pārlūks (Firefox), biroja programmatūra (Open Office), BitTorerent, programmatūra audio un video atskaņošanai u.tml. Ļoti patīk “programmu centrs”, kurā var ātri un ērti atrast un uzstādīt nepieciešamās programmas. Protams, ka tas viss ir bez maksas un legāls, kas arī ir lielākais pluss. Arī pati saskarne ir patīkama, lai gan mazliet vēl jāpierod, un viss darbijas pietiekami ātri. Nepieciešamie draiveri tiek sameklētu un uzstādīti automātiski – pagaidām nav bijusi situācija, kad kaut kas neiet.

Tomēr pieejamo programmu klāsts joprojām ir lielākais Linux klupšanas akmens. Ja ir pierasts strādāt ar noteiktām Windows vai MacOS programmām, tām varnebūt Linux versijas. Šobrīd visvairāk pietrūkst Evernote un OneNote, kā iespēja darbināt dobe Creative Suite produkti – jo īpaši Photoshop un Illustrator. Noteikti, ka uz Linux ir pietiekami nopietnas uz ērtas piezīmju veikšanas programmas (atklāti sakot mani pilnībā neapmierināja ne Evernote, ne OneNote, tomēr tām ir funkcionalitāte, kas nav citām līdzīgām programmām), taču grūtības varētu sagādāt mēģinājumi pārnest esošās piezīmes uz jaunu programmu. Mēģināšu arī paniekoties ar GIMP un Inkscape – lai arī tās nav salīdzināmas ar Adobe produktiem, taču manas pieticīgās vēlmes varētu pildīt. Protams, arī spēļu mīļotājiem Linux nebūs alternatīva, taču man šobrīd spēlēm nav laika.

Salīdzinot ar manu nelielo iepriekšējo pieredzi ar Linux pirms gadiem 5, šoreiz tā ir krietni pozitīvāka. Katrā ziņā tā ir lieliska bezmaksas alternatīva ikdienas vajadzībām (ja nav jādarbojas ar specifiskām programmām), jo pats nepieciešamākais ir pieejams, tajā skaitā – populārāko programmu Linux versijas analogi produkti. Protams, atsevišķas programmas ir grūti aizstājamas (piemēram, Adobe Creative Suite produkti), bet tās var mēģināt darbināt ar Wine – windows vides emulatoru. Vēl neesmu izmēģinājis, bet došu ziņu par sekmēm. Katrā ziņā esmu nolēmi vismaz kādu laiciņu palikt pie Linux un ar to paspēlēties.

Atis es, šis un tas

Mans portatīvais dators ir visnotaļ nelāgi uzkonstruēts, jo pamatīgi uzsilst. Tas nereti mēdz pārkarst uz izslēgties (par laimi, jūtot nepatikšanas, tas “hibernējas”, nevis nomirst uz līdzenas vietas) pat atrodoties uz cietas virsmas. Man ir aizdomas, ka lielākā daļa tā patērētās enerģijas aiziet siltuma ražošanā. Ziemā tam ir zināms pluss -papildus sildītājs – taču kopumā lietošanā tas sagādā neērtības.

Izrādās, ka neesmu vienīgais ar tādu problēmu un ir vesela kaudze risinājumu, proti, klēpjdatoru paliktņu ar un bez ventilatoriem, regulējamu leņķi un citām papildus ierīcēm. Atliek vien izvēlēties vēlamos “pribambasus” un pirkt nost.

Sākotnēji domāju ventilatoru iegādāties interneta veikalā, taču nevarēju izlemt, kādu vēlos. Beigās nopirku Elkorā, jo tas bija tuvākais veikals ar saprātīgu izvēli. Turklāt gribēju pirkt tūliņ, kā arī vispirms aptaustīt savām rokām, nevis paļauties uz bildi mājas lapā. Tāpat izstrādājums ir samērā lēts, lai es uztrauktos par cenu starpību. Beigās pat sanāca, ka pirkt veikalā ir izdevīgāk kā internetā, jo interneta veikalu piegādes maksa pārsniedz cenu starpību.

Izvēlēties nebija viegli, jo neviens variants nelikās pietiekami labs – vai nu par dārgu, par nestabilu, nav papildus USB un barošanas utt. Beigās nopirku Belkink Laptop cooling hub. Tas likās labākais un manām vēlmēm atbilstošākais variants. Patika tas, ka ir gan papildus USB porti – tādejādi nezaudēju USB portu, bet pie viena iegūstu klāt vēl 3, gan papildus barošana no elektrības kontakta (t.i., var darbināt gan no USB porta, gan pieslēgt pie strāvas) – kas ir būtiski, ja tiek pievienotas vairākas iekārtas, ieskaitot ārējo disku. Rezultātā iekārta man kalpo kā “docking station”: var pievienot ārējo USB disku, peli, klaviatūru, karšu lasītāju vai skeneri – kas nu nepieciešams – turklāt ar datoru to visu savieno tikai viens vads, līdz ar to tās ir ātri un ērti atvienojamas vai pievienojamas.

Patīk (plusi):

• ir USB mezgls ar 4 portiem
• papildus barošana no elektrības kontakta (palielina jaudu USB mezglam, kas man ir svarīgi)
• ergonomisks, ar [man pietiekami] ērtu datora novietojuma leņķi
• labi dzesē – kas ir pats svarīgākais
• ventilatora skaļums ir pieņemams – nevaru atšķirt no datora ventilatora skaļuma (tas gan nav nekāds klusais)

Nepatīk (mīnusi):

• Nav ieslēgšanas/izslēgšanas slēdža
• Nevar regulēt ventilatora griešanās ātrumu
• Nevar regulēt datora novietojuma leņķi (tomēr esošais man  ir optimāls)
• "plastmasīgs" – varēja būt nedaudz labāk nostrādāts – mazliet nepatīk USB mezgla un atlokāmās "peciņas" izpildījums, taču turas stabili un USB vadi pagaidām laukā nekrīt

Kopsavilkums

Ar pirkumu esmu visnotaļ apmierināts, strādā labi. Mīnusi nav būtiski. Vairāk tracina tas, ka nav ieslēgšanas/izslēgšanas slēdža, jo to pievienojot elektrībai visu laiku griežas ventilators, un, lai visu izslēgtu, jārauj laikā elektrības vads, kas nav ērtu. Kā arī, priekš tik vienkāršas ierīces varēja būt krietni (par trešdaļu, ja ne pat pusi) lētāks.

Atis šis un tas tehnloģijas

Ņesen izlasīju ļoti labu interviju ar vēsturnieku un vairāku grāmatu autoru Normanu Deivisu(Norman Davies) par Eiropas zudušajām valstīm. Viņam ir interesants skatījums uz Eiropas vēsturi no valstu dzīves rituma skatupunkta – kā valstis uznāk uz vēstures skatuves un noiet no tās. Jo īpaši patika atsauces uz Lietuvas – reiz Eiropā lielākās valsts – vēsturi, kas mums ir visai tuva, bet par kuru zinām ļoti, ļoti maz. Tāpat interesanti ir tas, kā šobrīd pastāvošās valstis un tajās dzīvojošās tautas identificējas ar reiz pastāvējušām valstīm un impērijām.

Noteikti iesaku izlasīt, jo īpāsi tiem, kas uzskata, ka valsts – tas ir kaut kas svēts, mūžīgs un neaizskarams.

Atis šis un tas domas, raksts

Atceros, kad biju mazs, tad kāri tvēru katru informācijas gabaliņu. Informācija man bija kā kārums. Es varēju dienām lasīt mājās esošās enciklopēdijas, ar aizrautību skatījos ziņas utt. Informācija bija vērtība. Taču šobrīd viss ir citādi – informācijas ir pārāk daudz. Tagad es to rūpīgi šķiroju un no lielākās daļas unformācijas es izvairos. Piemēram, ziņām. Lasu tikai par tām tēmām, kas mani interesē. Dzīvoju ar principu – ja notiks kas patiešām nozīmīgs, es par to tāpat uzzināšu. Un tā arī ir.

Savā ziņā informāciju var salīdzināt ar ēdienu (“barība dvēselei”). Tāpēc arī pret to attiekties vajadzētu līdzīgi. Lai saņemtajai informācijai būtu vērtība, tā ir “jāsagremo”. Savukārt, jo vairāk informācijas jo grūtāk to sagremot – uztvert, izvērtēt, izanalizēt. Arī informācijas “pagatavošanas” veids kļūst līdzīgs “fāstfūdam” – ātrāk un vairāk, nerūpējoties par kvalitāti. Šāda informācija piesārņo “informatīvo telpu”, radot grūtības atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas. Pat ziņu portāli publicē unformāciju, to bieži vien pat nepārbaudot, sākot līdzināties dzeltenajai presei. Rezultātā informācijas patiesumu pārbaudīt kļūst arvien grūtāk un nonākam pie paradoksa – jo vairāk informācijas, jo mazāk derīgas informācijas. Turklāt informācijas aprite ir tik ātra, ka šodien esam aizmirsuši to, ko lasījām vakar (tāpēc nav brīnums, ka liela daļa vēlētāju neatceras iepriekšējos politiķu solījumus un darbību un uz katrām vēlēšanām var krāsoties “balti un pūkaini”).

Kā tikt galā ar informācijas gūzmu? Labākais variants – ievērot samērību – šķirot to, taisīt “atslodzes dienas”. Es lasu tikai tās ziņas, kuras mani interesē (tās ir specifiskas tēmas un noteiktas mājas lapas, kuru autori ir ar interesantu viedokli, atzīti speciālisti), izvairos no ziņu portālu apmeklējumiem, reti izmantoju Twitter (pārāk daudz nevajadzīgas informācijas salīdzinot ar noderīgo) u.tml.

Tagad modē ir “lēnās” kustības kā slow food, slow travel u.c. Šķiet, pienācis laiks arī slow info.

Atis šis un tas domas, info

Šodien Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā notika vēsturnieces Inetas Lipšas lekcija „Dzīves baudīšanas iespējas Latvijā 20.gs. 20.-30.gados”. Lekcijas vieta nebija izvēlēta nejauši – Romans Suta uzskatāms par vienu no starpkaru gadu Latvijas bohēmistiem, kas dzīves svinēšanas tēmu atspoguļojis gan glezniecībā, gan grafikā, gan lietišķajā mākslā – trauku apgleznojumu motīvos un gobelēnu skicēs. Turklāt tieši šobrīd muzejā ir apskatāma viņa darbu izstāde ar nosaukumu “Dzīves baudīšana” (būs apskatāma līdz 29. maijam).

Patiesībā ļoti interesanti bija uzzināt par izklaidi Latvijā 20.-30.gados. Izrādās (tavu brīnumu!) Latvijā nekas nav mainījies un tās pašas problēmas, aktualitātes, kuras tiek cilātas mūsdienās bija aktuālas jau tajos gados. Bija ir korupcija, ir uzdzīve, ir tiklības sludināšana un stulbu likumu pieņemšana (laikam jautājumu un problēmu risināšana “čerez “ž”” ir latviešu gēnos). Vieniem patika uzdzīvot, bet citiem tas skauda un ta nu tie visādi centās patraucēt plivinot nācijas tikumības karogu un stāstot, kā citiem būtu jādzīvo.

Šī nav vienīgā lekcija – gaidāms vesels lekciju cikls par dzīves baudīšanu un bohēmu:
31.03. Prof. Igors Šuvajevs. Dzīves baidīšana: no ikdienas līdz filosofijai.
14.04. Irēna Bužinska. Līksmot, ciest un sapņot: dzīves stila modelis 20.gs. 20.-30. gadu pastkartēs.
28.04. Nataļja Jevsejeva. Dzīves baudītājs Romans Suta un viņa mākslas darbi.
12.05. Edvarda Šmite. Mākslinieku bohēma cauri laikiem.

Visas lekcijas sākas 18.00. Dalības maksa – ieejas biļete muzejā: pieaugušajiem 1,50 Ls; skolēniem, studentiem, pensionāriem 0,50 Ls. Muzejs atrodas Rīgā, Elizabetes ielā 57a dz. 26 (ieeja caur pagalmu, 5. stāvs). Pirms nākt uz lekcijām, ieteicams iepriekš pieteikties pie muzeja vadītājas Baibas Vanagas pa tālruni 67288800 vai e-pastu Baiba.Vanaga@lnmm.lv.

Atis šis un tas info, māksla, pasākums

Atis šis un tas

Atis šis un tas

Vakar, pārskatot vēlākai lasīšanai atliktos materiālus, atradu vienu labu pārspriedumu par to, kāpēc savā argumentācijā nevajadzētu lietot metaforas. Iesaku palasīt arī citiem. 

Atis šis un tas domas

Neliels prieciņš dzīvnieku un aizgājušo laiku rokmūzikas mīļotājiem – kalendārs nākamajam gadam. Bildes lielākos izmēros ir apskatāmas Telegraph.co.uk. Bet ja nu kādam akurāt sakārojas šā kalendāra, tas par 9,99 britu naudiņām ir nopērkams te.

Atis šis un tas dizains, info, izklaide, joks