xlt.lv

Pagājušonedēļ mūsu preses dienestam no kāda televīzijas raidījuma atsūtīja vēstuli ar ziņu, ka pie viņiem vērsies satraukts iedzīvotājs. Un, lūk, viņi vēlas mūsu viedokli. Neizprotamu iemeslu dēļ par runasvīru tiku izvirzīts es. Neko darīt – priekšniecības rīkojumus neapspriež.

Sagatavojos. Norunātajā laikā atnāk raidījuma pārstāvji un nointervē mani. Runāju kādas minūtes 15. Mazliet stresīņš, bet tā it kā viss ārtībā. Kolēģi pat beigās paslavēja – esot bijis labi. Un priekšniecība arī. Starp citu – priekšniecības uzslavām ir motivējoša iedarbība. Lai arī saproti, ka tas tāds nieks ir, tāpat patīkami. Jūties novērtēts.

Viss jau tā kā labi, tikai skaidri jaušams, ka raidījuma gatavotājiem nav ne mazākās sajēgas par tematu. Tāda jau ir Latvijas žurnālistikai. Vai varbūt žurnālistika kopumā – gatavot raidījumus un izteikt viedokli par tēmām, par kurām nav ne jausmas.

Toties es pavīdēju TV ekrānā. Vispār interesanti un dīvaini dzirdēt un redzēt sevi no malas. Bet bija labi – pat labāk, nekā es biju iedomājies. Tiesa, 15 minūtes bija sarukušas uz 15 sekundēm. Turklāt no visa teksta pāri bija palicis tas, ko es teicu tā starp citu.

Sestdien nolēmām aizbraukt līdz Kolkai. Lai arī laiks nebija visai mīlīgs, cerējām, ka mazliet pasmidzinās un pāries. Kā izrādījās – velti. Alternatīva bija braukt uz Undīni, bet to mēs atstājām citai reizei.

Pa ceļam uz Kolku  nolēmām iegriezties mazajos ciematiņos, kā arī Engurē. No ciematu apskates nekas dižs nesanāca, t.i. neko īpaši interesantu tajos neatradām. Toties Engurē apskatījām veco koka baznīcu un ostu. Par spīti lietum safotografēju veselu kaudzi bilžu.

Pēc tam mazliet sasildījāmies ar tēju tuvējā kafejnīcā ar jocīgu nosaukumu – “Būda”. Jauka vietiņa ar interesantu tualetes interjēru. Līdz ostas bākai gan neaizgājām, lai arī tai it kā vajadzēja būt tuvumā.

Kad bijām sasildījušies (varētu pat teikt – mazliet iesiluši), devāmies tālāk. Šoreiz mūsu uzmanību piesaistīja Engures ezera dabas parks. Tajā izmitināti savvaļas zirgi un govis. Tām jārūpējas par ezera piekrastes biotopu saglabāšanu. Vienkāršiem vārdiem sakot – jānoēd piekrastes zāle, lai neaizaug Engures ezers.

Ezera piekrastē dzīvo arī daudz putnu. To vērošanai ezera krastā ir uzsliets putnu vērošanas tornis (vēl viens ir ezera otrā krastā). Diemžēl ceļš uz to bija slēgts. Cauri nožogojam, protams, varēja izlīst, taču litetus, dubļainā taka un apziņa, ka šādā laikā nevienu putnu tāpat neieraudzīsim, pamodināja mūsu pilsonisko apziņu.

Tā kā bija vēla pēcpusdiena un lietus negrasījās mitēties un mēs jau tā bijām izlījuši līdz ādai, Kolkai atmetām ar roku. Atcceļā iegriezāmies Bērzciema kafejnīcā “Vītoliņi” atgūt spēkus. Kafejnīcas iekārtojums ir visai interesants un balansē uz savdabīga stila un pilnīga bezstila robežas. Sajūta kā laikos pie omes. Dažādas mēbeles, senatnīgi priekšmeti utt. Kopā tie rada tādu mājīgu sajūtu. Laiku kavēt var ar dažādām galda spēlēm. Ēdieni garšīgi (te es nobaudīju līdz šim gardāko tomātu zupu, kādu esmu ēdis), lai arī izvēle nav pārlieku liela. Cenas gan kā Rīgā.

Par spīti lietum un tam, ka līdz Kolkai tā arī netikām, brauciens bija izdevies. Tagad es zinu, kur atbraukt kādās brīvdienās vēlreiz. Protams, šoreiz saulainā laikā.

Visas bildes abskatāmas galerijā: Engures osta un Engures ezera dabas parks.

Man mājās ir vecs, bet mīļs galddators. Tas iegādāts pirms gadiem četriem pieciem. Bet joprojām skrien un ‘bez īpašām problēmām pavelk arī tādas programmas kā Corel, Photoshop CS3 un Illustrator CS3.  Protams, ik pa laikam esmu to mazliet uzlabojies. Taču, tā kā tas joprojām izpilda visu, ko es no tā gaidu, mainīt pret jaunu tuvākajā laikā negrasos.

Tomēr ir viena problēma – brīvās vietas trūkums uz cietā diska. Man ir trīs cietie diski ar kopējo ietilpību 380 Gb. Šobrīd tas nešķiet neko daudz, taču kad pirms pāris gadiem pirku trešo disku, likās, ka nu jau kādam laikam pietiks. Tak, lai cik arī liels didks nebūtu, tas ātri vien bija pilns. Tā nepagāja ne pus gads, kad sajutu elpas brīvās vietas trūkumu. Lai kā arī es censtos atgūt kādu gigabaitu, tas ātri vien tika atkal aizņemts.

Tāpēc vakar beidzot saņēmos un tiku pie jauna drauga – datu glabātāja. Tas ir LaCie Mobile Disk – ārējais USB cietais disks ar 320 Gb ietilpību.

Apsvēris visus par un pret izlēmu, ka jāgādā ir mazs un ietilpīgs ārējais cietnis, jo galddatorā vairs nav vietas, kur iemontēt vēl vienu cieto disku, turklāt pirkt IDE disku man nešķita visai prātīga doma. Jo īpaši ņemot vērā, ka dabonami ir IDE diski ar ietilpību tikai līdz 160 Gb, turklāt tie maksā salīdzinoši dārgi.

Ar savu pirkumu esmu pagaidām esmu apmierināts. Viss strādā normāli. Disks ir vienkāršs, mazs un viegls. Tādu var ērti paņemt visur līdzi – iemest somā vai pat ielikt kabatā. Barojas caur USB vadu (komplektā ir arī papildus kabelītis, lai barotos arī no papildus USB porta – ja ar vienu šķiet par maz). Lācītīm vēderā, cik sapratu, ir 2,5” Hitachi cietais disks.

Diskam līdzi nāk programmatūra failu sinhronizācijai un dublējumkopiju (t. i., backup) izgatavošanai. Tās gan vēl es neizpētīju, taču it kā varot sasinhronizēt arī tādas lietas kā Outlook datus vai interneta grāmatzīmes.

Alternatīva bija Western Digital Passport Essential. Taču tas bija krietni dārgāks – 68 lati pret Lacie 55 letiem. Turklāt Passport Essential pieejams būtu tikai šovakar. Nu var jau būt, ka Western Digital darbojas krietni labāk par Hitachi.

Varat mani apsveikt – šodien man paliek apaļš 31 gads. (Ziedus un dāvanas, lūdzu, pārskaitīt uz manu bankas kontu.)

Kad es biju mazs, man šķita ka pēc 30 cilvēki izžūst un kļūst par vecām īgnām piepēm. Un katrā ziņā – es tik ilgi nenodzīvošu. Kā izradās -  kļūdījos. Bet nu jau labu laiku šaisaulē nodzīvoto gadu skaits mani nebiedē – mēs esam tik veci, cik veci jūtamies.

Priekā!

Pagājušajā nedēļas nogalē veiksmīgā kārtā saņēmu ielūgumu uz Positivus AB festivālu. Kaut arī iepriekš nebiju plānojis turp doties, šo iespēju laist garām būtu bijis grēks. Lai arī festivāla hedlaineri mani īpaši nesaista – dāvātam zirgam zobus neskaita. Turklāt festivālā uzstājas arī mašmāju bāleliņi – Inokentijs Mārpls, Voiceks Voiska un sen nedzirdētie Pienvedēja Piedzīvojumi – kurus visai labprāt dzirdētu.

Bijām plānojuši no Rīgas izbraukt ap diviem trijiem. Protams, ka nočammājāmies un izbraucām pāris stundas vēlāk. Kad nokļuvām galā viss jau ritēja pilnā sparā. Cilvēku daudz, bet vietas, par laimi, vairāk. Tāpēc pārliekas spiešanās nav. Vienīgi nācās pastāvēt sastrēgumā, lai novietotu auto.

Visapkārt kaut kas notiek – divas skatuves, deju telts, “eko telts” un vēl dažnedažādāko pasākumu teltis. Izklaides bez gala un malas – pludmale, karuseļi un kas tik vēl ne. Var pat pats pagatavot nozīmītes. Pasākums kaut kādā ziņā man atgādināja Tabūnu – ar daudzām paralēlām aktivitātēm un ļaužu pūļiem, kas nemitīgi plūst no vienas vietas uz otru – tikai pārmērīgi komercializēts un publikas līdzdalība noreducēta līdz vienkāršam patēriņa līmenim. Un viss, protams, nobrendots – Tele2 skatuve, Sony kinozālē, Shark deju telts..

Mūzika

Pārsvarā skanēja poproks / britpops – tāds rociņš plašām tautas masām. No pirmās dienas grupām vislabāk patika pašmāju Iļģi. Travis un Manic Street Preachers nospēlēja labi, kvalitatīvi (uzreiz jūtama klase), bet nav gluži mans stils. Interesants bija zviedru projekts I’m From Barcelona – tāds pamatīgs tusiņš uz skatuves.

Savukārt otrajā dienā jau bija veselas trīs lieliskas latviešu grupas: Pienvedēja Piedzīvojumi, Inokentiks Mārpls un Voiceks Voiska.

Patika

Pasākuma atmosfēra, vieta un laikapstākļi.

Nepatika

- Nedrīkst ienest fotoaparātu ar noņemamu objektīvu (kurš vispār tādu kritēriju izdomājis?) – es gan savējo ienesu abas dienas, bet dzirdēju, ka vienu otru pie ieejas ar visu aparātu aizsūtīja prom. Teritorijā gan neviens nesējās klāt un varēja bildēt visu, ko sirds kāro.

- Vienveidīgā pārtika – visur tikai šasliks, frī kartupeļi un salāti. Patīkams izņēmums – pankūkas. Un vienā vietā kaut kādi podiņu reklamētāji esot gatavojuši garšīgu sautējumu. Un vēl vienā vietā bija grillēti dārzeņi, – tikai vienmēr beigušies, kad es gāju tiem pakaļ.

- Narvesenā nebija veģetārās sviestmaizes.

- No izlejamā alus nopērkams tikai Cēsu alus izstrādājums.

Bildes

Šo to festivālā arī sabildēju un ieliku savā bilžu galerijā. Nebija laika un vēlmes daudz ķēpāties ar viņām, tāpēc nav pašas labākās, bet gan pēc nejaušības principa. Tā vienkārši ieskatam.

Šī ir tēma, kuru droši vien skar ikviens blogeris, kurš ir arī autobraucējs. Proti, pēc dažām dienām beidzas mana auto obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas polise. Tāpēc jau laicīgi domāju par jaunas iegādi. Līdz šim izmantoju Baltikumu, bet nolēmu palūkot vai citur nav lētāk. Protams – kur gan citur meklēt, ja ne internetā? Šim mērķim lieti noder lapas E-aģents OCTA kalkulators, kurš ievāc datus no lielākajiem Latvijas apdrošinātājiem, kas piedāvā OCTA.

Biju jau dzirdējis, ka cenas mēdz atšķirties. Izrādās visai pamatīgi – pat divas reizes. Cenas latos par gada polisi.

BTA un IF dati caur šo kalkulatoru nav pieejami. Aprēķinot polises cenu abu apdrošinātāju mājas lapā, man sanāca šādi:  BTA – 86.57 Ls (papildus man ir iespēja par šo pašu cenu saņemt arī ātruma polisi), IF – LVL 122.84 Ls.

Vislētākais sanāk mans līdzšinējais apdrošinātājs – Baltikums. Pie tam pērkot polisi internetā es saņemu 5% atlaidi – nav daudz, bet tāpat patīkami. Turklāt arī piegāde Rīgā esot bez maksas. Kā ar to bus – tad jau redzēs.

Visdārgākais ir IF, kas Baltikuma cenu pārsniedz vairāk kā 2 reizes. Protams, laiki kad viss visos veikalos maksāja vienādi ir sen garām. Tomēr mani mazliet šī cenu atšķirība (pie tam – pastāvot identiskiem nosacījumiem) pārsteidz – ņemot vērā cik ātri un ar mazu resursu ieguldījumu ir iespējams noskaidrot izdevīgāko piedāvājumu.

Nu ko – pāris minūtes un man ir skaidra izvēle par pirkumu. Tā kā OCTA gadījumā es nekad nebūšu apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs, tad man vienīgais izvēli noteicošais rādītājs ir polises cena. Cita apdrošināšanas veida, piemēram, Kasko, izvēlē vēl būtu svarīgas klientu atsauksmes par servisu. Jo tad labāk ir samaksāt pāris latus vairāk nekā iestājoties apdrošināšanas gadījumam vēl cīnīties ar apdrošinātāju, lai manāktu apdrošināšanas atlīdzības izmaksu.

Vakar atgriezos no Rumānijas. Vesels maiss ar iespaidiem, domām un fotogrāfijām. Pamazām sāku tās sakārtot un apkopot. Ar laiku būs arī atskaite. Labākās fotogrāfijas pamazām sāku publicēt savā fotoblogā, pārējās – galerijā. Daļa bilžu gan vēl stāv fotoaparātā.

Šodien jau sāku justies pēc cilvēka. Biju nolēmis pēc atbraukšanas pāris dienas atpūsties – darbā jābūt tikai pirmdien. Taču kaut kā nesanāk. Visu dienu pavadīju šopingā Spicē. Dārgā pierunāja aizbraikt, jo tur esot atlaides. Atlaides bija, bet naudas vairs nav. Un no tās meklēšanās un klīšanas pa veikaliem pamatīgi noguru. Tā vienmēr.

Savukārt rīt plānoju doties uz AB festivālu. Apsolījs ietusēt Zaļās brīvības stendā festivāla laikā, par ko pretī saņemu morālo gandarījumu un brīvbiļeti uz festivālu. Stendā varēs noskatīties dažadas filmas un saņemt visādu citādu propagandu. Būšot arī konkurss ar balvām. Taču sīkāk visu varēs uzzināt uz vietas festivālā. Tiekamies!

Skolā mums ir tāda lieta, kā plenērprakses. Principā vasaras darbs – pa vasaru jāsazīmē, jāsaskicē, jāsaglezno utml. vesela kaudze ar darbiem. Mums ir vairākas iespējas – 1) visu darīt patstāvīgi, 2) skraidīt vakaros pa Rīgu kopā ar pasniedzēju vai 3) doties plenēra izbraukumā.

Pagājušogad es biju iecerējis sazīmēt visus darbus pa vakariem ar pasniedzēju tepat Rīgā (patstāvīgi zīmēt es neņemos), taču tā arī ne reizi neaizgāju. Nemānīšu sevi – lai sazīmētu to kaudzi darbu mani ir jānoliek bezizejas situācijā – tas ir, kad izeja ir tikai viena – jāzīmē – un cita ceļa nav. Tāpēc, ņemot vērā pagājušā gada bēdīgo pieredzi, šogad izlēmu doties plenēra izbraukumā – jo tālāk, jo labāk. Plenēra izbraukumus organizē skola un šogad iespējas bija trīs – doties uz Saulkrastiem, doties uz Krimu vai doties uz Rumāniju. Tā kā mana devīze, kā jau minēju, bija – “jo tālāk, jo labāk”, savukārt Krimā jau esmu bijis, tad atlika Rumānija.

Nu ko. Tad jau redzēs, kā būs. Šodien izbraucu. Somas sakrāmētas lielas, ka knapi pastiept (joprojām lauzu galvu par to kāpēc tas viss aizņem tik daudz vietas un ir tik smags, un vai man vispār to visu vajadzēs). Pēc 2 stundām ir autobuss uz Ļvovu. No turienes tālāk ar vilcienu.

Kā būs ar internetu nezinu. Bet gan jau es ik pa laikam kaut ko iečivināšu iekš twitera.

Nesen rakstīju par savu draugu lielo veiksmi – Rexona loterijā vinnēt Porsche Cayman. Šodien dabūju arī to “aptaustīt” un iedzert glāzi šampanieša – lai labi ripo. Smuks jau bez gala (lai arī man labāk patiktu melns).

Uznāca doma patestēt Windows Live Writer blogošanai. Citiem patīkot. Palietošu un tad jau uzrakstīšu arī savas domas.