Jau rakstīju, ka mans klēpjdators pārlieku karst. Iespējams tas arī bija iemesls tā aiziešanai “pie tēviem”. Visticamāk, “nosvila” mātes plate. Lai arī dators bija visai jaudīgs, ņemot vērā tā problēmas ar siltuma vadību (kas, iespējams, bija un varētu arī būt cēlonis citām ķibelēm), baterijas īso darbības laiku (apmēram stundu), ķibelēm ar draiveriem u.c. sīkumiem, nolēmu nereanimēt to, bet iegādāties citu. Izvēlēties nebija viegli, bet beigās izšķīros par labu Dell Inspiron 15 (N5040).

Jāteic, kopumā esmu apmierināts (lietojis gan esmu tikai vienu dienu – redzēs, kā būs turpmāk). Dators ir smukāks, kā šķita bildēs, kaut arī dizains īpaši ne ar ko neizceļas. Tas ir salīdzinoši viegls (2,37kg salīdzinot ar iepriekšējā datora 2,87kg). Kā mīnuss jāatzīmē, ka dators ir mazliet “plastmasīgs”, taču bez izteiktas “lētuma” piegaršas. Kopumā – manuprāt, labāka cenas/jaudas/kvalitātes attiecība.

Linux

Dators nāk aprīkots ar Ubuntu Linux un Gnome desktop. Jāievada vien daži parametri pie pirmreizējās uzstādīšanas un tas ir gatavs darbam – kopā ar operētājsistēmu ir uzstādīts pats nepieciešamākais ikdienas darbam – pārlūks (Firefox), biroja programmatūra (Open Office), BitTorerent, programmatūra audio un video atskaņošanai u.tml. Ļoti patīk “programmu centrs”, kurā var ātri un ērti atrast un uzstādīt nepieciešamās programmas. Protams, ka tas viss ir bez maksas un legāls, kas arī ir lielākais pluss. Arī pati saskarne ir patīkama, lai gan mazliet vēl jāpierod, un viss darbijas pietiekami ātri. Nepieciešamie draiveri tiek sameklētu un uzstādīti automātiski – pagaidām nav bijusi situācija, kad kaut kas neiet.

Tomēr pieejamo programmu klāsts joprojām ir lielākais Linux klupšanas akmens. Ja ir pierasts strādāt ar noteiktām Windows vai MacOS programmām, tām varnebūt Linux versijas. Šobrīd visvairāk pietrūkst Evernote un OneNote, kā iespēja darbināt dobe Creative Suite produkti – jo īpaši Photoshop un Illustrator. Noteikti, ka uz Linux ir pietiekami nopietnas uz ērtas piezīmju veikšanas programmas (atklāti sakot mani pilnībā neapmierināja ne Evernote, ne OneNote, tomēr tām ir funkcionalitāte, kas nav citām līdzīgām programmām), taču grūtības varētu sagādāt mēģinājumi pārnest esošās piezīmes uz jaunu programmu. Mēģināšu arī paniekoties ar GIMP un Inkscape – lai arī tās nav salīdzināmas ar Adobe produktiem, taču manas pieticīgās vēlmes varētu pildīt. Protams, arī spēļu mīļotājiem Linux nebūs alternatīva, taču man šobrīd spēlēm nav laika.

Salīdzinot ar manu nelielo iepriekšējo pieredzi ar Linux pirms gadiem 5, šoreiz tā ir krietni pozitīvāka. Katrā ziņā tā ir lieliska bezmaksas alternatīva ikdienas vajadzībām (ja nav jādarbojas ar specifiskām programmām), jo pats nepieciešamākais ir pieejams, tajā skaitā – populārāko programmu Linux versijas analogi produkti. Protams, atsevišķas programmas ir grūti aizstājamas (piemēram, Adobe Creative Suite produkti), bet tās var mēģināt darbināt ar Wine – windows vides emulatoru. Vēl neesmu izmēģinājis, bet došu ziņu par sekmēm. Katrā ziņā esmu nolēmi vismaz kādu laiciņu palikt pie Linux un ar to paspēlēties.

Kā jau minēju – nekas īpašs, tomēr nopirkt šādu pannu man bija izaicinājums. Jo gandrīz visām pannām ir teflona pārklājums. Savukārt teflons nav tā lieta, kuru es uzskatītu par videi un veselībai nekaitīgu un gribētu uz savas pannas. Un tas pamatīgi samazināja manas izvēles iespējas.

Sākumā nopirku pannu RIMI – ar keramikas pārklājumu. Diemžēl panna izrādījās neparocīga – ar zemām malām (maisot ēdiens krista laukā no pannas) un ēdiens tajā mēdza piecepties pie pannas.

Taču nesen man Elfija norādīja, ka Rito skatlogā redzējusi izliktu jaunu Beļģu pannu kolekciju ar nosaukumu Green Pan. Viņi balstās uz eko principiem pannu ražošanā un veselīgu dzīvesveidu. Lai arī Green Pan kolekcijā nav izteiktu WOK pannu, bija arī tādas diezgan padziļinātas. Tādu tad arī izvēlējos. Jāsaka, esmu ļoti apmierināts ar pirkumu – panna ir ērta, viegli kopjama, ēdiens pie pannas nepiedeg.

Lai arī pārsvarā Green Pan virtuves piederumus var iegādāties Rito veikalos (kuri man nebija pa ceļam), savējo nopirku Elkor veikalā Spicē (cenas viņām dažādos veikalos īpaši neatšķiras). Turklāt, izrādījās, ka tur ir vismaz trīs četras pannu kolekcijas bez teflona (ieskaitot vienu tērauda pannu kolekciju vispār bez pārklājuma). Tomēr Green Pan man likās labākā izvēle, kuru nenožēloju.

Izrādījās, ka ir teātra diena un tas ir šai dienai veltīts pasākums. No sākuma pat mazliet tā kā savīlos, bet beigās iznāca lielisks pasākums, kurā varēja gūt ieskatu Teātra Observatorijas dzīvē. Ikvienam skatītājam bija iespēja uzdot jautājumus par aktieru dzīvi un teātra aizkulisēm. Atbildes gan varēja būt izvērstākas un personiskākas, jo brīžiem šķita, ka tās ir mazliet sasteigtas un virspusējas.

Un “kronis visam” šajā pasākuma bija tas, ka nācās piedalīties aktieru improvizētajās etīdēs. Kad tika paziņots, ka pasākumā tiks iesaistīti arī skatītāji, man jau uzreiz bija nelāga nojausma, ka nāksies atrādīt savus talantus. Tā arī bija. Baisākais – ka man tādu nav un ka nolohošos visas publikas priekšā. Beigās jau sanāca tīri neko. Pat tādas kā savas 5 minūtes slavas.

Te būs bildes no pasākuma, kurās mazliet pavīdu arī es:

http://foto.delfi.lv/user_picture/1935294/

http://www.tvnet.lv/galleries/show/8445

Teorētiski internets ir 2 reizes ātrāks. Praktiski – izteiktas atšķirības pagaidām nejūtu. Varbūt mazliet ātrāks (nu labi, nedaudz vairāk kā mazliet). Izņēmums ir augšupielāde – tā ir vismaz 5 reizes ātrāka. Tas man lieti noderēs, jo ik pa brīdim mēdzu piesārņot interneta plašumus ar saviem pikseļiem.

Bet.

Tā kā iepriekšējais DSL modems (bildē blakus) man ir kļuvis lieks, tad tirgoju to nost. Pirku pirms 1,5 gadiem par Ls 30. Pārdodu par 15 latiem. Garantija vēl ir pus gadu (ir arī čeks). Ja nu kāds sadomā lietot Lattelecom mājas internetu, bet negrib modemu īrēt, pirkt jaunu vai slēgt līgumu uz n-tajiem gadiem. Modemam nav ne vainas un savu pusotru gadu ir kalpojis godam un, domāju, novilks vēl ne tik vien.

Ja kādam ir interese – piesakieties komentāros vai kontaktu lapā.

Arī laiks pagadījās ļoti jauks – silts un saulains. Tāpēc izbaudījām jauku nedēļas nogali. Mazliet pakešojām, kas vainagojās ar interesantas padomjlaiku būves atrašanu. Šķiet, kādreiz tas bijis kaut kāds kongresu nams, bet tagad pamests. Lai arī ēka atrodas pavisam netālu no vecpilsētas un centra, pie jūras, nekad iepriekš tur nebiju bijis.

Bildes no brauciena te: http://www.xltphoto.net/gallery/travel/tallinn/

Par laimi, tiek solīts jauns veikals (tā vismaz es to saprotu) Pārdaugavā: 

Vai tas nozīmē, ka Pārdaugavā tagad būs par vienu Biotēku mazāk? Protams, ka ne!
Pavisam drīz Jūs gaida pārsteigums! Milzīgs pārsteigums! Kurš pavisam viegli un pilnā mērā remdēs Jūsu bēdas par Slokas ielas zaudējumu.

Ceru, ka jaunais veikals būs tikpat tuvu manām mājām, kā Slokas ielas Biotēka.

Pasākums tika perināts jau ilgu laiku, bet beigās izvērtās visai spontāns – izlēmām, ka jāiet un viss, nav ko ilgāk atlikt. Tā nu sestdienas rītā aizstopējām uz Cēsīm. Tas izdevās visai veikli. Nostāvējām vien minūtes 10-12 un ātri tikām aizvizināti līdz mērķim.

Īpaši nesteidzāmies. Sākām ar Cēsu apskati. Vispirms – uz tūrisma informācijas biroju, kas atrodas Cēsu pilī. Ievācām šādu tādu info un paņēmām karti maršrutam. Doma bija iziet takas gar Gauju otrpus Cēsīm un aiziet līdz Līgatnei. Neviena karte tam īsti neatbilda, jo tādu tūrisma maršrutu neesot. Vēlāk tā izrādījās taisnība – nav ne tikai maršrutu, bet arī normālu taku gar  Gauju. kaut kādas taciņas ir tikai brīžiem. Visā pārējā posmā Gaujas krasts ir aizaudzis un daudzviet neizejams. Koki  sakrituši krustu šķērsu, saauguši krūmi un gara zāle.

Lai būtu vismaz kāda sīkāka apvidus karte, paņēmām velotūrismam domāto. Vēlāk gan secinājām, ka karte ir ļoti neprecīza un sena – daudzas takas un celiņi vairs neeksistē un ir aizauguši. Tomēr beigās iziet maršrutu iziet izdevās, lai arī ne tā kā bija ieplānots. Neiztika arī bez laušanās cauri brikšņiem un pat purvājiem.

Tālāk bildes un daži komentāri. 

Cēsu pils (jeb tas, kas no tās palicis pāri). Celta 13. gadsimta pirmajā pusē.

Vecpilsēta. Tālumā baznīca, Par 50 santīmiem var uzkāpt baznīcas tornī, ko arī izdarījām. Dažas bildes no baznīcas zvanu torņa.

Diemžēl tornī visi logi ir aizrestoti, tāpēc bilde uz blakus esošo Cēsu pili sanāca “rūtota”.

Rožu laukums (paslēpies aiz priekšplānā esošās mājeles). Tajā ir strūklaka, kurā draiskojās mazākas un lielākas meitenes (žēl, ka mans teleobjektīvs ir nomiris, būtu sanācis kāds labs kadrs) un kafejnīcām. Alu gan nenobaudījām, jo negribējām pārlieku kavēties (tā jau Cēsīs pavadījām krietni ilgāk kā plānots), bet būtu lieti noderējis.

Tālāk ceļš veda caur mežu. Redzējām pāris sabrauktus zalkšus (domājams, jo sīkāk nepētīju) un glodenes. Vienam mazam vēl nesabrauktam glodēnam gandrīz uzminu virsū. Labi, ka laikus pamanīju.

Pa ceļam – ogu pauze – uzdūrāmies melleņu laukam.

Pa ceļu aizgājām līdz Kvēpenes pilskalnam. Mēļo, ka zemāk attēlā redzamais ozols esot “piecīša ozols”, tas ir, tas, kurš ņemts par pamatu uz piecu latu naudas zīmes esošā ozola attēlam. Cik daudz patiesības – nezinu.

Tālāk sākām meklēt takas, jo kā iziet taisnāk vietējie nezināja un sīkākas kartes mums arī nebija. Mazliet pavandījāmies pa apkārtni. Metām pat monētu, lai izlemtu, pa kuru taku iet. Ceļš gan beigās sanāca garāks, toties izgājām pie Gaujas.

Vienbrīd nepareizi nogriezāmies un nonācām strupceļā, kas beidzās pie romantiskas būdiņas. Izskatījās, ka vietējiem tā ir iecienīta atpūtas vieta.

Mazliet nofeilojām ar teltsvietu. Bijām cerējuši uzsliet telti kaut kur Gaujas krastā, klusā nostūrī, tā lai var ieiet arī nopeldēties. Ja arī bija kāda vieta, kur telti varētu uzcelt, tad diemžēl upē ieiet normāli nevarēja – krasti ir izskaloti, stāvi un dubļaini. Kad beidzot bijām atraduši tīri piemērotu vietu (ne bez vietējo, kuru sētā iemaldījāmies, palīdzības; starp citu – tai pusē mīt ļoti atsaucīgi ļaudis) – vismaz labāko ko tajā dienā bijām redzējuši, kaut kas mūs urdīja padoties mazliet tālāk cerībā atrast vēl labāku vietu. Rezultātā nolīdām pa pamatīgiem brikšņiem pārsimts metrus un sapratām, ka velti, bet atgriezties pa to pašu ceļu (un nākamajā dienā līst atkal) nav nekādas vēlmes. Beigās atradām smuku vietiņu pļavā, kur tad arī pārnakšņojām.

Brokastis un rīta kafija. Un tad jau var doties tālāk ceļā. Vairs nekādu brikšņu un aizaugušu taku – tikai smuki grantēts ceļš ..

.. ar klasiskām Vidzemes ainavām ..

.. kurš izveda mūs pie pārceltuves pār Gauju netālu no Līgatnes. Te mēs atpūtāmies un nopeldējāmies.

Tālāk mazs izgājiens caur Līgatni.

No Līgatnes vēl pāris kilometri līdz Augšlīgatnei – lai tiktu līdz šosejai un varētu aizstopēt mājup. Pa ceļam vēl pāris klasiski lauku (cik nu to posmu var nosaukt par laukiem) skati.

Un pārgājiens ir beidzies.

Pārējās bildes te: http://www.xltphoto.net/gallery/travel/scotland/

Atšķirībā no pagājušā gada šoreiz paspējām laicīgi. Redzējām visu, kas izgājušogad bija nosebots. Tomēr, ja godīgi, nākamgad laikam nebrauksim. Palika tāda déjà vu sajūta – ka katru gadu atkārtojas viens un tas pats un gandrīz nekas nemainās – tie paši cilvēki tajās pat drēbēs, tās pašas spēles, kas parasti. Nē, nu es jau saprotu, ka to aktīvistu ir tik cik viņu ir un katru gadu neko radikāli jaunu neizdomāsi. Taču varēja uzaicināt kādu folkloras kopu – labprāt būtu paklausījies. Muzikālais “noformējums” būtu nācis tikai par labu.

Katrā ziņā laiku pavadījām jauki. Safotografēju kaudzi ar bildēm un tikai tagad saņēmos tās izskatīt un nopublicēt fotogalerijā. Bildes no pagājušā gada pasākuma apskatāmas šeit.

Pasākums sevī ietvēra izziņas darbnīcas un ķērpju taku, zinātnieku, dzejnieku un teicēju stāstus un sarunas, kā arī ambientās mūzikas koncertu un gaismas spēles. Par spīti lietum un negaisam cilvēku bija visai daudz. Tā ka ne visu man izdevās apskatīt. Bet pasākums bija ļoti jauks. Tie kas vēlas pabaudīt pasākuma noskaņu, var doties uz Platforma records mājas lapu, kur bez maksas var noklausīties šo to no Dabas koncertzāles.