• Viesnīca “Reval Hotel Latvija” (braucot ar liftu līdz augšējam stāvam),
• Pēterbaznīca
• Zinātņu akadēmija
• Galerijas Rīga terase

Droši vien, ka vēl ir citas plašai sabiedrībai pieejamas vietas (droši iesakiet komentāros). No nosauktajām “Latvija” droši vien ir vispopulārākā vieta, jo ir bezmaksas, turklāt pieejama cauru diennakti. Galerijas Rīga terase arī ir bezmaksas, tomēr tā nav tik augsta kā pārējās vietas, taču uz tās ir bārs, kurā var baudīt jauko skatu uz centra jumtiem. Savukārt par Pēterbaznīcas un Zinātņu akadēmijas skatu laukumu apmeklējumu ir jāmaksā – Pēterbaznīcā tie, šķiet, bija 3 lati, Akadēmijā – 2.

Pēterbaznīcas tornī biju pirms gadiem diviem, Zinātņu akadēmijā – pirms mēneša. Protams, no abām vietām ir bildes, ar kurām gribu padalīties: http://www.xltphoto.net/gallery/places/riga-from-above/

Turpceļš bija ātrs un galā tikām ātrāk kā plānojām pat par spīti ceļa remontam. Ar 43. autobusu aizbraucām līdz pagriezienam un Liepāju un lieta darīta – nepagāja ne minūte, kad jau ripinājām vēju pilsētas virzienā.

Lielāko daļu laika pavadījām Fonteinā un Pablo, kur veiksmīgi notriecām par autobusu ietaupīto naudu. Mazliet pabildējām pilsētu (kas arī bija viens no brauciena mērķiem). Festivāls gan mazliet traucēja, jo pilsētā bija krietni vairāk cilvēku kā parasti un par palikšanu kādā viesnīcā vispār nebija ko domāt. Arī draugi, pie kuriem sākumā bijām domājuši palikt vai nu tusēja festivālā vai arī bija pametuši Liepāju. Labi, ka biju paņēmis līdzi telti, tāpēc palikām nomaļākā vietā netālu no Dienvidu fortiem. Nebija nemaz tik slikti.

Atceļā gan mazliet nepaveicās. Diemžēl noignorējām padomu braukt ar autobusu uz Grobiņu un sākt stopēt no turienes. Kā vēlāk izrādījās, no pilsētas izkļūt nav tik vienkārši – visur ir ceļa remonti vai barjeras gar brauktuvi un, lai nokļūtu līdz vietai, no kuras var sākt stopēt, ir jāiet garš gabals. Pēc tam gan viss aizgāja raiti.

Bildes no Liepājas te: http://xltphoto.net/gallery/travel/liepaja/

Šeit ir kaut kas no Liepājas Karostas apmeklējuma kaut ziemā kādu laiku atpakaļ: http://xltphoto.net/gallery/travel/karosta/

Bildes no Gaiziņkalna te: http://xltphoto.net/gallery/travel/gaizins/

Toties šodien sagadījās būt Ropažos, kur bija sarīkots Lielās dienas tuss, kā jau kārtīgā pagastā pienākas – ar andeli, tautas dejām un dīvainām izdarībām (kas svētkos pienākoties). Diemžēl uz ripas spēli nepaspēju, kaut arī tā bija lieta, ko gribēju redzēt visvairāk.

Kaut arī Ropažiem ir nācies braukt cauri ne reizi vien, pašu ciemu tā arī iepriekš nekad nebiju apskatījis. Tad nu izmantoju izdevību un vērsu lietas par labu. Nekā daudz jau tur nav – pagastmāja, baznīca, mācītājmāja (kura, izskatās, ir savulaik labākajās padomju tradīcijās pārvērsta daudzdzīvokļu mājā un šobrīd izskatās visai nožēlojami) un pilsdrupas (no kurām saglabājušies vien divi mūra fragmenti).

Pagastmāja

Tilts pār Lielo Juglu

Mācītājmāja

Pilsdrupas

Šķiet, improvizācija par senlatviešu pili vai cīņu arēnu.

Lieldienas Ropažos. Danči.

Lai arī laiks iepriekšējā vakarā bija izcili draņķīgs, svētku rīts izskatījās tīri ciešams pārgājienam, lai arī ne ideāls. Vēlāk gan sāka smidzināt, bet par laiki lietū nepārgāja.

Tikšanās vieta – Ropažu dzelzceļa stacija mani pamatīgi samulsināja. Nez, cik lielam Susaņina mīlētājam jābūt, lai Garkalnes staciju nosaukt pārdesmit kilometrus attālas vietas vārdā?

Izmetuši loku pa ciemu, devāmies meklēt ezeru. Diemžēl, atradām bez īpašas piepūles. Izrādījās, ka viss triks ir tā vienkārši paņemt un aiziet. Pie tam pa visai taisnu meža taku. Tā kā uzdevums bija stipri par vieglu un paveikts ātri, devāmies meklēt otru netāli esošo ezeru – Melnezeru. Tak arī šo ezeru atrast nesagādāja nekādas grūtības – turpat blakus vien bija. Tā nu beigās nekāds pētnieciski izzinošais pasākums nesanāca. Toties pastaiga bija laba.

Pašas lidostas bildēs nav, bet viena lidmašīna tomēr ir. Interesanta vietiņa tepat pie Rīgas. Gribēju vasarā atbraukt ar velo, bet noslinkoju.

Arī laiks pagadījās ļoti jauks – silts un saulains. Tāpēc izbaudījām jauku nedēļas nogali. Mazliet pakešojām, kas vainagojās ar interesantas padomjlaiku būves atrašanu. Šķiet, kādreiz tas bijis kaut kāds kongresu nams, bet tagad pamests. Lai arī ēka atrodas pavisam netālu no vecpilsētas un centra, pie jūras, nekad iepriekš tur nebiju bijis.

Bildes no brauciena te: http://www.xltphoto.net/gallery/travel/tallinn/

Pasākums tika perināts jau ilgu laiku, bet beigās izvērtās visai spontāns – izlēmām, ka jāiet un viss, nav ko ilgāk atlikt. Tā nu sestdienas rītā aizstopējām uz Cēsīm. Tas izdevās visai veikli. Nostāvējām vien minūtes 10-12 un ātri tikām aizvizināti līdz mērķim.

Īpaši nesteidzāmies. Sākām ar Cēsu apskati. Vispirms – uz tūrisma informācijas biroju, kas atrodas Cēsu pilī. Ievācām šādu tādu info un paņēmām karti maršrutam. Doma bija iziet takas gar Gauju otrpus Cēsīm un aiziet līdz Līgatnei. Neviena karte tam īsti neatbilda, jo tādu tūrisma maršrutu neesot. Vēlāk tā izrādījās taisnība – nav ne tikai maršrutu, bet arī normālu taku gar  Gauju. kaut kādas taciņas ir tikai brīžiem. Visā pārējā posmā Gaujas krasts ir aizaudzis un daudzviet neizejams. Koki  sakrituši krustu šķērsu, saauguši krūmi un gara zāle.

Lai būtu vismaz kāda sīkāka apvidus karte, paņēmām velotūrismam domāto. Vēlāk gan secinājām, ka karte ir ļoti neprecīza un sena – daudzas takas un celiņi vairs neeksistē un ir aizauguši. Tomēr beigās iziet maršrutu iziet izdevās, lai arī ne tā kā bija ieplānots. Neiztika arī bez laušanās cauri brikšņiem un pat purvājiem.

Tālāk bildes un daži komentāri. 

Cēsu pils (jeb tas, kas no tās palicis pāri). Celta 13. gadsimta pirmajā pusē.

Vecpilsēta. Tālumā baznīca, Par 50 santīmiem var uzkāpt baznīcas tornī, ko arī izdarījām. Dažas bildes no baznīcas zvanu torņa.

Diemžēl tornī visi logi ir aizrestoti, tāpēc bilde uz blakus esošo Cēsu pili sanāca “rūtota”.

Rožu laukums (paslēpies aiz priekšplānā esošās mājeles). Tajā ir strūklaka, kurā draiskojās mazākas un lielākas meitenes (žēl, ka mans teleobjektīvs ir nomiris, būtu sanācis kāds labs kadrs) un kafejnīcām. Alu gan nenobaudījām, jo negribējām pārlieku kavēties (tā jau Cēsīs pavadījām krietni ilgāk kā plānots), bet būtu lieti noderējis.

Tālāk ceļš veda caur mežu. Redzējām pāris sabrauktus zalkšus (domājams, jo sīkāk nepētīju) un glodenes. Vienam mazam vēl nesabrauktam glodēnam gandrīz uzminu virsū. Labi, ka laikus pamanīju.

Pa ceļam – ogu pauze – uzdūrāmies melleņu laukam.

Pa ceļu aizgājām līdz Kvēpenes pilskalnam. Mēļo, ka zemāk attēlā redzamais ozols esot “piecīša ozols”, tas ir, tas, kurš ņemts par pamatu uz piecu latu naudas zīmes esošā ozola attēlam. Cik daudz patiesības – nezinu.

Tālāk sākām meklēt takas, jo kā iziet taisnāk vietējie nezināja un sīkākas kartes mums arī nebija. Mazliet pavandījāmies pa apkārtni. Metām pat monētu, lai izlemtu, pa kuru taku iet. Ceļš gan beigās sanāca garāks, toties izgājām pie Gaujas.

Vienbrīd nepareizi nogriezāmies un nonācām strupceļā, kas beidzās pie romantiskas būdiņas. Izskatījās, ka vietējiem tā ir iecienīta atpūtas vieta.

Mazliet nofeilojām ar teltsvietu. Bijām cerējuši uzsliet telti kaut kur Gaujas krastā, klusā nostūrī, tā lai var ieiet arī nopeldēties. Ja arī bija kāda vieta, kur telti varētu uzcelt, tad diemžēl upē ieiet normāli nevarēja – krasti ir izskaloti, stāvi un dubļaini. Kad beidzot bijām atraduši tīri piemērotu vietu (ne bez vietējo, kuru sētā iemaldījāmies, palīdzības; starp citu – tai pusē mīt ļoti atsaucīgi ļaudis) – vismaz labāko ko tajā dienā bijām redzējuši, kaut kas mūs urdīja padoties mazliet tālāk cerībā atrast vēl labāku vietu. Rezultātā nolīdām pa pamatīgiem brikšņiem pārsimts metrus un sapratām, ka velti, bet atgriezties pa to pašu ceļu (un nākamajā dienā līst atkal) nav nekādas vēlmes. Beigās atradām smuku vietiņu pļavā, kur tad arī pārnakšņojām.

Brokastis un rīta kafija. Un tad jau var doties tālāk ceļā. Vairs nekādu brikšņu un aizaugušu taku – tikai smuki grantēts ceļš ..

.. ar klasiskām Vidzemes ainavām ..

.. kurš izveda mūs pie pārceltuves pār Gauju netālu no Līgatnes. Te mēs atpūtāmies un nopeldējāmies.

Tālāk mazs izgājiens caur Līgatni.

No Līgatnes vēl pāris kilometri līdz Augšlīgatnei – lai tiktu līdz šosejai un varētu aizstopēt mājup. Pa ceļam vēl pāris klasiski lauku (cik nu to posmu var nosaukt par laukiem) skati.

Un pārgājiens ir beidzies.