Food! by clspeace

Tā kā liktenis ir savērpis savas lietas tā, ka kādu laiku man jāstrādā Barona Centra tuvumā, tad man aktuāla lieta bija vietas, kurās var par saprātīgu naudu papusdienot.

Fabrika

Darbam vistuvākā un droši vien viena no zināmākajām un populārākajām ēstuvēm apkaimē. Esmu jau ik pa laikam iegriezies šai vietā (par ko jau rakstīju agrāk). Lai arī agrāk man šī vieta patika, regulāri pusdienās šurp nenāku. Kolēģiem neiepatikās tas, ka ēdieni šeit ir ļoti taikaini. Savukārt man nepatīk tas, ka ēdieniem nevar izvēlēties pusporcijas – es ļoti labprāt ņemtu 1/2 dārzeņu plova un 1/2 kāda nebūt sautējuma, nevis pilnu porciju viena vai otra. Priecē, ka ir salātu izvēle, taču tie nav neko lēti.

Lido “Dzirnavas”

Labu laiku lido manās acīs bija tūristu vieta, kurā iegriezos reti. taču šobrīd Lido “Dzirnavas” ir mana iecienītākā pusdienu vieta. Man patīk tas, ka var sakombinēt dažādus ēdienus, ir laba izvēle un cenas ir pieņemamas. Savukārt kolēģus pievelk kompleksais pusdienu piedāvājums, kurā ietilpst zupa, otrais un dzēriens. Tas pieejams no 12.00 un maksā Ls 2,00.

Double Coffee

Šī gan nebūs īstā vieta, kur iet regulārās pusdienās. Turklāt kādu laiku atpakaļ secināju, ka Double Coffee līmenis, salīdzinājumā ar to, kāds tas bija pirms pāris gadiem, ir krities (gan attiecībā uz ēdienu kvalitāti, gan apkalpošanu), bet cenas – augušas, turklāt samazinājies veģetāro ēdienu klāsts.

Taču šobrīd arī te ir pusdienu piedāvājums – visi otrie ēdieni maksā Ls 2.99 un kādu reizi jau var ienākt ar’. Pie tam par Ls 1,59 var dabūt uzreiz divus alus. Nav gan nekādi dižie – Aldara “Zelta”. Diemžēl visi otrie ēdieni ir ar gaļu vai zivīm (vai arī sēnēm, kuras es neēdu), tāpēc šī iespēja man atkrita. Paņēmu jaunumu – veģetāro tortilju par Ls 2,75. Garšīga, bet varēja būt lielāka. Arī kolēģis, kurš kā pusdienu piedāvājumu paņēma šasliku atzina, ka būtu vīlies, ja būtu bijis jāmaskā pilna summa. Dīvainu, bet lai arī cilvēku nebija daudz, dabūjām labu laiciņu pagaidīt līdz tikām pie ēšanas. Par laimi bija piektdiena un nekur īpaši nesteidzāmies.

Zupu restorāns “Tikai karotes”

Kā jau liecina nosaukums – šeit ir tikai zupas (labi, ir arī kokteiļi un tamlīdzīgas lietas). Lielākajai daļai, domāju, šī vieta būs pazīstama – tāpat kā Double Coffee un Lido. Zupas ir dažādas un ir arī vairākas veģetārās zupas – tā ka ir, ko izvēlēties. Te nav lēti – lielā porcija maksā apmēram Ls 2,80, bet mazā  – Ls 2,15. Taču porcijas ir milzīgas (pēc ēdienkartē rakstītā lielās porcijas svars ir 800g, bet mazās – 600g). Paņēmu lielo porciju dārzeņu-siera zupas un knapi tiku ar visu to daudzumu galā, lai arī garšoja labi.  Bonuss – Swedbankas norēķinu karšu īpašniekiem ir 10% atlaide. Sīkums, bet patīkami.

Veģetārais restorāns Rāma

Par restorānu tas nosaucams ar grūtībām. Ēdnīca. Turklāt vairs nav nekāda lētā ēstuve, kāda tā bija dažus gadus atpakaļ – cenu līmenis nav zemāks kā Lido vai Fabrikā. Taču visi ēdieni ir veģetāri, tāpēc man ir plaša izvēle. Turklāt sirdi mazliet silda doma, ka varbūt kāds manis samaksātais santīms aizies trūkumcietējiem, kurus baro šis pats restorāns.

Paņēmu kaut kādu indiešu zupu, olā ceptu baklažānu un salātus (kaut kas uz grieķu salātu pusi), kopā samaksājot aptuveni Ls 2,35. Zupa bija mazliet dīvaina, kas gan saprotams, jo tas ir indiešu restorāns. Taču tādā gadījumā man prasījās, lai tā zupa ir pikantāka, lai es sajūtu to “indijas garšu”. Salāti arī bija paņurcīti, savukārt baklažāns bija vienkārši lielisks. Taču par spīti tam, ka sajutos mazliet vīlies, ienākš te vēl kādreiz.

Uzņēmumu reģistra ēdnīca

Šai vietai piemīt pamatīga padomjlaiku aura. Tā vistiešakajā nozīmē ir ēdnica.  Tiesa, lai arī ši vieta ir viena no lētākajām apkaimē, par ļoti lētu to nenosauksi. Zupa, sacepums un salāti man izmaksāja aptuveni Ls 2,20. Ēdiens man garšoja – par to sūdzēties nevaru. Iespējams, ka ik pa laikam te iegriezīšos. Diemžēl te nav liela izvēle. It īpaši, ja runājam par veģetārajiem ēdieniem.

Elvi un RIMI

Nevar aizmirst arī par pārtikas veikalos pieejamajiem kulinārijas izstrādājumiem, kas var būt alternatīva sabiedriskajām ēstuvēm – ja vien ir iespēja ēst darba vietā. Tuvumā darbam ir divi pārtikas veikali – Rimi barona centrā un Elvi uz Tērbatas un Lāčplēša ielas stūra. Vēl neesmu sīki izpētījis abu veikalu piedāvājumu, taču abos veikalos ir atrodami fasētie salāti, bet vismaz Elvi ir arī fasēti siltie ēdieni – kartupeļu biezputra, sacepumi u.tml. papildus var pāķert kādu augli un jogurtu vai kefīru.

Kas mani te priecē visvairāk – ēdienu izvēle. Turklāt ir gana daudz veģetāro ēdienu. Tiesa, cenas nav tās zemākās. Vidēji tie ir 2 – 4 lati par porciju. Kompleksās pusdienas – zupa un otrais – maksā 4 Ls. Bet porcijas ir pietiekami lielas. Tie kolēģi, kas ņēma komplekso piedāvājumu sūdzējās, ka ir par daudz.

Šoreiz īsti neiedziļinājos alus piedāvājumā. Tā kā ārā bija auksts, uz alu nevilka. Bet šķiet, ka bija Aldaris vai Carlsberg un Bauskas alus par 2 latiem par kausu.

Kafejnīcas interjers ir ģaišs, tīrs un neuzkrītošs. Katrā ziņā patīkams. Turklāt šobrīd kafejnīcā aplūkojama fotoizstāde par ķermeņa un žestu valodu un mīmiku, kas patīkami atsvaidzina citādi vienmuļās sienas. Izstādes idejas autors ir Aldis Kalniņš, kas to veidojis kopā ar draugiem. Tās mērķis ir palīdzēt visiem aizdomāties un pievērst uzmanību ķermeņa valodai, kustībām, mīmikai – ko tās stāsta. Izstāde ir vēl viens iemesls te atnākt apsildīt savu degunu.

Nav tā, ka filma pateiktu man kaut ko jaunu, ko es nebūtu zinājis, bet tomēr tā mani aizķēra. Un pie viena atsita vēlmi ēst gaļas produktus vēl uz pāris gadiem. Nav jau tā, ka man būtu dikti maiga sirds, bet es tomēr nevaru ieēst kādu, kas ir ilgi spīdzināts (tam var pielīdzināt šo būtņu audzēšanas procesu), mocīts, barots sazin ar ko, nokauts baisos apstākļos un sazinkas ar viņu darīts vēl pēc tam, līdz nonācis veikala plauktos.

Protams, filma ir par Ameriku. Atliek cerēt, ka Eiropā un Latvijā situācija ir labāka. Kā nekā Eiropas Savienība ir pieņēmusi ne vienu vien direktīvu par dzīvnieku labturību. Taču “šaurā vieta” vienmēr ir bijis cilvēks, kas uz dabu skatās tikai kā uz resursu, peļņas gūšanas līdzekli. Es, piemēram, nespēju saprast, kā var pirkt “svaigu” zivi, kas pussprāgusi un pusapgrauzta peld (acīmredzot jau atbilstoši tām ES prasībām, ja reiz neviens nepiesienas) akvārijā kādā RIMI vai Maksimas veikalā. Man tas skats uzdzen šermuļus un aizdzen jebkuru apetīti.

Diemžēl daba ir atriebīga un par savu attieksmi mums nākas maksāt ar slimībām un dabas katastrofām.

Filmas oficiālā mājas lapa: http://www.earthlings.com/

Filmu var noskatīties un lejupielādēt šeit: http://veg-tv.info/Earthlings

Marinādi burkāniem gatavo tādu pat kā ķiplokiem – uz pusliru ūdens pievieno vienu ēdamkaroti sals, vienu ēdamkaroti cukura un divas ēdamkarotes etiķa. Es gan etiķi piegāzu “uz aci”. Lai burkāni ātrāk un labāk marinētos, tos jāsagriež – vai nu nelielos gabalos (ja burkāni tievi) vai arī gareniski četrās daļās.

Burkānus var marinēt vienus pašus, taču man patīk jaukt kopā ar ķiplokiem – tad tie kļūst tādi pikantāki. Vienu burku ķiploku un burkānu jau biju samarinējis kādu laiku atpakaļ un sanāca ļoti labi.

Pie vienas reizes izlēmu iemarinēt ingvera sakni. Šad un tad sanāk mājās pagatavot suši un tad tāds ingvers labi noder. Vienreiz marinēto ingveru nopirku veikalā, bet tas sanāk padārgs, turklāt ir piestūķēts ar e-vielām.

Ingvers ir garšaugs, kurš nāk no Centrālās un Dienvidāzijas. Parasti tiek izmantota tā sakni. To lieto uzturā, enerģijas uzturēšanai un veselības uzlabošanai. Tā garša ir asa, spēcīga un tonizējoša.

Šobrīd ingvera sakne ir brīvi nopērkama – gan tirgū, gan veikalos (vismaz RIMI noteikti ir). Var nopirkt  arī ingvera pulveri, kuru pievienot ēdienam kā garšvielu. Ingvera pulveri var lietot pie tējām un karsta piena – vai arī karstas tējas kopa ar pienu (garšo visai interesanti). Ziemā un aukstā laikā ļoti laba ir ingvera tēja vai uzlējums – gabaliņu ingvera saknes sīki sagriež (skaidiņās vai šķēlītēs), pārlej ar karstu ūdeni un ļauj ievilkties. Tēja ir tonizējša, labi silda un palīdz celt imunitāti.

Bet atgriezīsimies pie marinēšanas. Es ņēmu “pa prasto” – ingveru nomizoju un sagriezu šķēlītēs. Tad saliku burciņā un pārlēju ar marinādi (to pašu, ko gatavoju ķiplokiem). Un viss. Pēc nedēļas vai divām redzēs, kas būs sanācis.

Atradu arī citu, mazliet sarežģītāku recepti lapā receptes.lv. To es izmēģināšu nākamreiz.

Tā kā pēc lielās marinēšanas man nedaudz palika pāri marināde, tad “pa fikso” samarinēju tomātus ar sīpoliem. Mazā bļodiņā pamīšus saliku šķēlītēs sagrieztus tomātus un sīki sagrieztus sīpolus (var rī griezt plānās šķēlītēs) un pārlēju ar atlikušo marinādi. Jāļauj kāda diena ievilkties un tad jau būs ēdami.

Saprotu kolēģu sajūsmu. Salīdzinot ar citām apkārtnē esošajām ēstuvēm te tiešām var paēst krietni lētāk. Pusdienas te izmaksās no pusotra lata līdz diviem ar pusi – atkarībā no izsalkuma.

Pati ēdnīca atgādina 90-to gadu sākuma kafejnīcu. Arī bufetniece, šķiet, nākam no tiem laikiem, tāpēc labi iederas interjerā. Mazliet dīvains liekas apkalpošanas stils (šķiet, vārds frivols raksturos to vislabāk).

Ēdienu izvēle ir visai pieklājīga – trīs četras zupas un ap desmit otrajiem ēdieniem. Diemžel veģetāriešiem te nav īsti ko darīt. Izvēle aprobežojas ar rīsiem, kartupeļiem vai griķiem un pāris salātiem. Pat siera – sīpolu zupā pavārs pamanās iemānīt gaļu.

Lavaša picai būs vajadzīgs, protams, lavašs, siers (daudz siera – vismaz 200 – 300 grami uz vienu lavašu), un visādas lietas, ko likt pa virsu: tomāti, gurķi, kabači, olīves utt. – ko vien sirds kāro. Galvenais – ņemt tos produktus, kas nav ilgi jāgatavo.

Gatavošana: ņem cepešpannu un ieklāj tajā uz pusēm pārlocītu lavašu. Sarīvē sieru. Pusi no sarīvētā siera iekaisa starp abām lavaša kārtām. Atlikušo – uz lavaša. Tikai jāskatās, lai siers nav pārāk tuvu lavaša malām – cepot tas tecēs nost un piedegs pie pannas.

Pēc tam uz lavaša liek visu pārējo. Tomātus, gurķus un kabačus griež plānās šķēlītēs. Marinētos gurķus var griezt arī kubiņos. Arī olīves sagriž gabalos. Galvenais visas sastāvdaļas sagriezt tik lielos gabalos, lai tās pagūtu izcepties. Cep cepeškrāsnī apmēram 10 minūtes. Ja cep par ilgu, lavašs paliek sauss un vairs nav tik “sulīgs”.  Jāēd uzreiz pēc izvilkšanas no krāsns – lai nepagūst atdzist un sacietēt.

Neteikšu, ka interjers ir ekskluzīvs. Drīzāk neuzkrītošs, lai neteiktu – neiztaiksmīgs, ja runājam par pagrabu, tomēr patīkams, jo vismaz nav nekā traucējoša. Pagraba sienu noformējumā atstātas ķieģeļu sienas, kas pēdēja laikā ir visai ierasts paņēmiens kafejnīcu noformēšanā. Šur tur sveces vai kāda fotogrāfija. Tas arī viss.

Porcijas ir vidējas – jutos paēdis, bet ne pārēdies. Cenas ir atbilstošas – grillēti dārzeņi ar sieru maksā 3,50 Ls, bet pasta ar siera un brokoļu mērci – 2,50 Ls. Vēl ir dienas piedāvājumi, kas maksā 3,99 Ls. Dienas piedāvājumā ietilps zupa, otrais un dzēriens (morss). Pēc kolēģu teiktā, tas ir pietiekami, lai pārēstos.

Diemžēl alus izvēles te nav.Ir Aldara Luksus un Heineken (vai Carlsberg, vai arī kāds cits no tamlīdzīgiem dāņu/vācu aliem).

Vietas lielākais pluss – atrodas tuvu darbam. Cilvēku arī maz, tāpēc nav īpaši ilgi jāgaida, kamēr ēdiens tiks pagatavots. Katrā ziņa laiku pa laikam var ienākt, bet par pastāvīgi apmeklētu vietu SkyCoffee man nekļūs.

Esmu bijis te jau iepriekš un jāsaka, ka man patīk šī vieta. Tai ir tāda jauka aura, lai arī mazliet atturīga. Te var atnākt ieēst pusdienas, padzert kafiju ar draugiem. Bet romantiskai pasēdēšanai, protams, nederēs.

Man te patīk ēdienu izvēle. Ir gan pietiekams salātu klāsts, gan arī dabūjami veģetārie ēdieni (lai gan gaļas ēdieni ir nospiedošā vairākumā). Ir garšīgi un cenas pieņemamas ikdienas pusdienošanai. Ja “Fabrika” būtu tuvāk manam darbam, domāju, ka nāktu te biežāk.

PeTa ir izveidojusi rīku, ar kuru aprēķināt savu ēšanas paradumu ietekmi uz apkārtējo vidi.