Radiohead un alternatīvie mūzikas biznesa modeļi
Akurāt pirms nedēļas rakstīju par grupas Radiohead jauno albumu “In Rainbows” un to, ka šo albumu nu jau trešo dienu ikviens var iegādāties par sevis paša izvēlētu cenu. Vai arī par brīvu – ja nav vēlmes maksāt. Par šo lietu makten priecājās arī Uldis Zariņš (un, domājams, vēl pulka ļaužu). Uldis par albuma lejuplādi ir izvēlējies maksāt 4,50 mārciņas (aptuveni tikpat lati). Es esmu slinks, tāpēc joprojām neesmu nedz samaksājis, nedz lejupielādējos grupas jauno garadarbu. Tomēr sliecos to tuvākā laikā izdarīt un maksāt līdzvērtīgu cenu, kā Uldis.
Ziņkāre, cik tad ļaudis ir gatavi maksāt par šo albumu ir urdījusi ne vien mani un Uldi, bet arī ļaudis no Read/WriteWeb. Tāpēc pēdējie ir sarīkojuši savu lasītāju aptauju par šo jautājumu. Pagaidām rezultāti rāda, ka lielākā daļa izvēlas maksāt 5 – 9 USD (42%) vai 10-14 USD (28%). 8% lasītāju izvēlējušies nemaksāt neko. Man jau šķiet, ka šie rādītāji ir gana labi (kaut arī aptauju nekādi nevar uzskatīt par socioloģiski precīzu) – jo lielākā daļa izvēlas maksāt tik, cik parasti maksā par mūzikas disku (šāds bija arī iepriekšminētās aptaujas rīkotāja apsvērums). Vai arī nedaudz mazāk, ņemot vērā, ka dziesmām nenāk līdzi ne disks, ne bukletiņš vai citas ekstras, kas, manuprāt, ir albuma “pievienotā vērtība” un varētu mudināt pircējus “materializēta” albuma iegādei nevis lejupielādei. Tāds ir mans apsvērums, kāpēc es maksāšu mazāk, nekā parasti maksā mūzikas disks.
Un vēl – Last100 ir publicējis nelielu apskatu par mūzikas induestrijas 5 alternatīviem biznesa modeļiem.
Recent Comments