Vispār interesanta filma, lai arī paveca un uz kompīšiem var nolūkoties ar nostaļģiju (par laikiem, kurus nemaz neesmu pieredzējis). Viena no pirmajām filmām par hakeriem. Var redzēt, ka 20 gadu laikā hakošanas metodes savos pamatos nav mainījušās un sociālā inženierija ir daļa no tās. Filmas centrā ir iztirzājumi par to, kas notiek, ja automatizētās tehnoloģijas izlemj cilvēces likteni. Vārdsakot, filma gīkiem.

Protams, filmā ir pilns ar faktu un loģiskām kļūdām vai neprecizitātēm, bet tās īpaši netraucē skatīties.

Mēs virpuļojam pār krēslainajām Parīzes ieliņām, skanot „Valse de Melody”…
Salds svaigas tabakas aromāts, rūgta dūmu smarža, stipras un skābenas kafijas tase, klusinātas krāsas, izjusta mūzika un grēkpilni valdzinoša, piesmakusi, ironiska un brīnišķa balss.
monsieur épatage… arvien klātesošā cigarete, francūžu šarma un dzīves baudīšanas, sarkasma un nekautra tiešuma, apburoša grēcīguma un intelektuāla izaicinājuma iemiesojums. No puritānisma ne vēsts: Bridžita Bardo, Žiljeta Greko, Katrīna Denēva, Izabella Adžāni, Džeina Birkina…
Filma-fantāzija par Geinsbūru, kuras radīšanu iedvesmojusi odioza un satriecoša personība. Skatītājam tiek dāvātas divas fenomenāla baudījuma stundas, liekot ne vien raudāt un smieties, bet arī domāt un pārdzīvot. Viņa mīlestība pret sievietēm, vājība pret alkoholu un tabaku, kaisle pēc epatāžas un visa veida tabu laušanas piešķīra skandalozajai personai leģendas oreolu.

No filmas anotācija Kino “Rīga” mājas lapā: http://www.kino.riga.lv/lv/filmas/filma?id=721

Pat ja neko daudz par franču kultūru un, jo īpaši, mūziku nezinu, filma mani patiesi ievilka. Varbūt mazliet pietrūka zināšanu par tēmu un tāpēc palaidu garām šādas tādas nianses un vietām neiebraucu,  taču tēmas nepārzināšana nebūt netraucēja skatīties, kā tas mēdz būt ar citām biogrāfiskām filmām. Filma uzņemta interesantā manierē, tā balansē uz realitātes un iztēles robežas. Piesātināta un atstāj spēcīgu pēcgaršu.

Nē, filma kopumā nebija slikta. Spraiga un savdabīgi estētiska (no tās sērijas kā “cik skaisti izritinās zarnas”..). Noskatījos līdz galam ar interesi. Kopā ar alu un grauzdiņiem aizgāja uz urrā. Finalizējums: "Kill them all; let God sort them out".

Filma ir interesanta, aizraujoša, iedvesmojoša un pamācoša. Iesaku ikvienam, kuru interesē ielu māksla vai māksla vispār.

Filma ir par cilvēku ticību un atiecībām ar reliģiju. Šī laika kristieši ir parādīti tik pat mežonīgi, fanātiski un tumsonīgi, kā islāma fundamentālisti šobrīd. No vajātajiem viņi pārvērtušies vajātājos. Protams, neviens īsti nezina tā laika notikumus un šī ir tikai interpretācija. Taču, ņemot vērā kristīgās baznīcas vēsturi, visai ticama.

Tomēr tā nav ticības vaina – ticība te ir tikai ierocis cīņā par varu. Filmas sākumā labi redzams, ka pagāni ir tieši tādi paši kā kristieši (viņi taču bija tie, kas iepriekš vajāja kristiešus un izbaroja lauvām) – vai arī otrādi. Cilvēki ir nežēlīgi. Īpaši – apvienojumā ar fanātismu.

Filma ir laba, tomēr nekādu estētisko baudījumu vai dziļas filozofiskas atziņas neguvu. Filmas kopsavilkums: “nu jā…”.

Episks mīlas stāsts par kaislību, nodevību, slepkavību un atriebību dzīvības un krāsu piepildītā dabas ainavā. /The Hollywood Reporter/

Filmā man visvairāk patīk ainava, kurā noris darbība, un uzņemšanas stils. Filmā netiek pateikts neviens vārds – darbība pasaka vairāk kā vārdi. Tajā pat laikā tā nav action filma (par spīti tam, ka šāds viedoklis varētu rasties pēc treilera noskatīšanās, tāpēc to skatīties neiesaku – būs pavisam greizs priekšstats par filmu), filmas darbība ir rāma, taču neuzdzen garlaicību.

Iesaku, ja patīk neierasts kino, kalni un senas tradīcijas. Šī filma manī pamodināja vēlmi doties ceļojumā uz Sibīriju un Centrālāziju, uz vietām kuras pēc iespējas mazāk skārusi mūsdienu civilizācija. 

Soul Kitchen

Uz to biju šodien. Jautra un interesanta filmiņa par vienu grieķu puisi (patiesībā vismaz diviem – jo viņam ir brālis; un fonā parādās vēl pārītis grieķ), kurš vada savu restorānu. Viena no stāsta līnijām ir par galvenā varoņa meklējumiem restorāna vadībā, mēģinot sabalansēt dvēselei tīkamo ar biznesu. Otra, protams, ir mīlestība. Trešā – bračkas, kā jau sirds dziļumos labi cilvēki, ir lieli mudaki. Bet mudakiem, protams, veicas.

Lai arī daudzas lietas ir iepriekš paredzamas, filma nav klišejiska un garlaicīga. Izsmejos krietni. Tiesa, dziļu filosofiju tajā arī nav vērts meklēt. Iesaku, ja ir vēlme jauki, bez lieka saspringuma pavadīt vakaru.

Soul Kitchen–filmas klips

Amaya

Uz šo filmu biju pirms laba laika. Bet to joprojām izrāda kino “Rīga” un es no sirds iesaku atlicināt laiku un uz šo filmu aiziet, ja nav vēl būts! Patiesībā šī filma mani pārsteidza. Zināju, ka tās režisors ir Latvietis, tāpēc gaidīju lielu devu kokaina tēlojuma un visa cita latviešu jaunajam kino raksturīgā. Protams, vietām varbūt pietrūkst “Holivudiskās noslīpētības” un šķiet, ka tēlojums varētu būt atbrīvotāks, bet kopumā ir labi.

Filma nav tik spraiga kā Soul Kitchen, toties ir krietni filosofiskāka. Tiek skartas sadzīviskas lietas, cilvēku savstarpējās attiecības dažādās to izpausmēs, stereotipi utt. Protams, arī mīlestību. Filma, kas liek padomāt par savu dzīvi.

Amaya–filmas klips

Taču tas, kas šo filmu atšķir no gūzmas citu līdzīga žanra darinājumu ir tās stils. Tas ir – filma kaut kādā ziņā ir stilīga. Proti, man patīk tās uzņemšanas veids un dominejošā “melnbaltā estētika”, ar “gotiskiem” un “mistiskiem” piesistieniem. Tiesa, filma “Sin City” būs krietni pārāka (lai arī vēl bezsaturiskāka).

Lai arī sākumā filma ir saraustīta un grūti izsekot tās gaitai, drīz vien filmas gaita izlīdzinās un ir nepārprotami skaidrs, kuri ir labiņie, bet kuri – sliktiņie.

Tomēr nenoliedzami filmas lielākais “bonuss” ir tās leģenda – filmēšanas laikā bojā gāja (mistiskos apstākļos, protams) galvenais aktieris Brendons Lī (Brūsa Lī dēls).

Filmu var skatīties, ja nav ko darīt. Ieteicamais papildkomplekts -  alus un čipšu paka.