Kā jau minēju – nekas īpašs, tomēr nopirkt šādu pannu man bija izaicinājums. Jo gandrīz visām pannām ir teflona pārklājums. Savukārt teflons nav tā lieta, kuru es uzskatītu par videi un veselībai nekaitīgu un gribētu uz savas pannas. Un tas pamatīgi samazināja manas izvēles iespējas.

Sākumā nopirku pannu RIMI – ar keramikas pārklājumu. Diemžēl panna izrādījās neparocīga – ar zemām malām (maisot ēdiens krista laukā no pannas) un ēdiens tajā mēdza piecepties pie pannas.

Taču nesen man Elfija norādīja, ka Rito skatlogā redzējusi izliktu jaunu Beļģu pannu kolekciju ar nosaukumu Green Pan. Viņi balstās uz eko principiem pannu ražošanā un veselīgu dzīvesveidu. Lai arī Green Pan kolekcijā nav izteiktu WOK pannu, bija arī tādas diezgan padziļinātas. Tādu tad arī izvēlējos. Jāsaka, esmu ļoti apmierināts ar pirkumu – panna ir ērta, viegli kopjama, ēdiens pie pannas nepiedeg.

Lai arī pārsvarā Green Pan virtuves piederumus var iegādāties Rito veikalos (kuri man nebija pa ceļam), savējo nopirku Elkor veikalā Spicē (cenas viņām dažādos veikalos īpaši neatšķiras). Turklāt, izrādījās, ka tur ir vismaz trīs četras pannu kolekcijas bez teflona (ieskaitot vienu tērauda pannu kolekciju vispār bez pārklājuma). Tomēr Green Pan man likās labākā izvēle, kuru nenožēloju.

Ja festivāla pirmā diena bija folkloriskāka, tad otrajā dienā tika uzspiests uz smago galu. Jo īpaši patika pašmāju Skyforger. Manuprāt, viens no labākajiem viņu koncertiem, kuros esmu bijis. Festivāla atklājums bija rumāņu grupa Negura Bunget. Pasākuma hedlaineri Rotting Christ un Mekong Delta gan tā īpaši neuzrunāja, lai arī nebija slikti.

Bildes no festivāla te: http://www.xltphoto.net/gallery/events/kilkim-zaibu-2011/

Vēl bildes ir atrodamas te:

• http://www.facebook.com/media/set/?set=a.1839150095340.2093539.1138145086
• http://www.facebook.com/media/set/?set=a.1839725069714.2093573.1138145086
• http://www.facebook.com/media/set/?set=a.225938780762987.57200.100000406012632
• https://picasaweb.google.com/Sendzirdeju/KilkimZaibu2011062324XII?authkey=Gv1sRgCJnr0sn56evweg

Komentāros droši var padalīties ar saitēm uz citām vietnēm, kur atrodamas bildes no šī gada Kilkim Žaibu.

Toties šodien sagadījās būt Ropažos, kur bija sarīkots Lielās dienas tuss, kā jau kārtīgā pagastā pienākas – ar andeli, tautas dejām un dīvainām izdarībām (kas svētkos pienākoties). Diemžēl uz ripas spēli nepaspēju, kaut arī tā bija lieta, ko gribēju redzēt visvairāk.

Kaut arī Ropažiem ir nācies braukt cauri ne reizi vien, pašu ciemu tā arī iepriekš nekad nebiju apskatījis. Tad nu izmantoju izdevību un vērsu lietas par labu. Nekā daudz jau tur nav – pagastmāja, baznīca, mācītājmāja (kura, izskatās, ir savulaik labākajās padomju tradīcijās pārvērsta daudzdzīvokļu mājā un šobrīd izskatās visai nožēlojami) un pilsdrupas (no kurām saglabājušies vien divi mūra fragmenti).

Pagastmāja

Tilts pār Lielo Juglu

Mācītājmāja

Pilsdrupas

Šķiet, improvizācija par senlatviešu pili vai cīņu arēnu.

Lieldienas Ropažos. Danči.

Izrādījās, ka ir teātra diena un tas ir šai dienai veltīts pasākums. No sākuma pat mazliet tā kā savīlos, bet beigās iznāca lielisks pasākums, kurā varēja gūt ieskatu Teātra Observatorijas dzīvē. Ikvienam skatītājam bija iespēja uzdot jautājumus par aktieru dzīvi un teātra aizkulisēm. Atbildes gan varēja būt izvērstākas un personiskākas, jo brīžiem šķita, ka tās ir mazliet sasteigtas un virspusējas.

Un “kronis visam” šajā pasākuma bija tas, ka nācās piedalīties aktieru improvizētajās etīdēs. Kad tika paziņots, ka pasākumā tiks iesaistīti arī skatītāji, man jau uzreiz bija nelāga nojausma, ka nāksies atrādīt savus talantus. Tā arī bija. Baisākais – ka man tādu nav un ka nolohošos visas publikas priekšā. Beigās jau sanāca tīri neko. Pat tādas kā savas 5 minūtes slavas.

Te būs bildes no pasākuma, kurās mazliet pavīdu arī es:

http://foto.delfi.lv/user_picture/1935294/

http://www.tvnet.lv/galleries/show/8445

Teorētiski internets ir 2 reizes ātrāks. Praktiski – izteiktas atšķirības pagaidām nejūtu. Varbūt mazliet ātrāks (nu labi, nedaudz vairāk kā mazliet). Izņēmums ir augšupielāde – tā ir vismaz 5 reizes ātrāka. Tas man lieti noderēs, jo ik pa brīdim mēdzu piesārņot interneta plašumus ar saviem pikseļiem.

Bet.

Tā kā iepriekšējais DSL modems (bildē blakus) man ir kļuvis lieks, tad tirgoju to nost. Pirku pirms 1,5 gadiem par Ls 30. Pārdodu par 15 latiem. Garantija vēl ir pus gadu (ir arī čeks). Ja nu kāds sadomā lietot Lattelecom mājas internetu, bet negrib modemu īrēt, pirkt jaunu vai slēgt līgumu uz n-tajiem gadiem. Modemam nav ne vainas un savu pusotru gadu ir kalpojis godam un, domāju, novilks vēl ne tik vien.

Ja kādam ir interese – piesakieties komentāros vai kontaktu lapā.

Episks mīlas stāsts par kaislību, nodevību, slepkavību un atriebību dzīvības un krāsu piepildītā dabas ainavā. /The Hollywood Reporter/

Filmā man visvairāk patīk ainava, kurā noris darbība, un uzņemšanas stils. Filmā netiek pateikts neviens vārds – darbība pasaka vairāk kā vārdi. Tajā pat laikā tā nav action filma (par spīti tam, ka šāds viedoklis varētu rasties pēc treilera noskatīšanās, tāpēc to skatīties neiesaku – būs pavisam greizs priekšstats par filmu), filmas darbība ir rāma, taču neuzdzen garlaicību.

Iesaku, ja patīk neierasts kino, kalni un senas tradīcijas. Šī filma manī pamodināja vēlmi doties ceļojumā uz Sibīriju un Centrālāziju, uz vietām kuras pēc iespējas mazāk skārusi mūsdienu civilizācija. 

Laiks gan bija pagadījies ne visai svinīgs – auksts un vējains.  Mēs pat kādu brīdi salstot un gaidot autobusu pavisam nopietni apsvērām domu mest mieru un doties mājup. Tomēr mieru nemetām un aizbraucām līdz pat galam. Vispār, kulties ar sabiedrisko transportu no Āgenskalna līdz Brīvdabas muzejam nav tik vienkārši.Bet ko nu par to. Ja neskaita pamatīgu nosalšanu, bija jauki. Vienīgi izčammājāmies pašā pēdējā brīdi, kad ieradāmies jau bija sācis satumst. Un arī no bluķa vilkšanas paspējām vien uz pēdējo daļu – bluķa dedzināšanu ugunskura. Tomēr vēl paspējām uz piparkūku glazēšanu, tirdziņu un sveču liešanu. Nākamgad, droši vien, mēģināsim trāpīt atkal.

Bilžuki, protams, galerijā Ziemas saulgrieži 2010.

Lai arī laiks iepriekšējā vakarā bija izcili draņķīgs, svētku rīts izskatījās tīri ciešams pārgājienam, lai arī ne ideāls. Vēlāk gan sāka smidzināt, bet par laiki lietū nepārgāja.

Tikšanās vieta – Ropažu dzelzceļa stacija mani pamatīgi samulsināja. Nez, cik lielam Susaņina mīlētājam jābūt, lai Garkalnes staciju nosaukt pārdesmit kilometrus attālas vietas vārdā?

Izmetuši loku pa ciemu, devāmies meklēt ezeru. Diemžēl, atradām bez īpašas piepūles. Izrādījās, ka viss triks ir tā vienkārši paņemt un aiziet. Pie tam pa visai taisnu meža taku. Tā kā uzdevums bija stipri par vieglu un paveikts ātri, devāmies meklēt otru netāli esošo ezeru – Melnezeru. Tak arī šo ezeru atrast nesagādāja nekādas grūtības – turpat blakus vien bija. Tā nu beigās nekāds pētnieciski izzinošais pasākums nesanāca. Toties pastaiga bija laba.