xlt.lv

Esmu alusmīlis. Un tumšais alus man īpaši smeķē. Tāpēc nedomājot ztsaucos uz Onkuļa aicinājumu nodegustēt Valmiermuižas tumšo alu bārā Rck`N`Riga (kas man arī visai labi iet pie sirds). Tas pagaidām ir eksperiments – Valmiermuižas alus ir uzbrūvējuši 4 tumšā alus šķirnes un vēlas noskaidrot smeķīgāko – to, kura cilvēkiem labāk ies pie dūšas. Jo brūvēt visas četras laikam tomēr ir par dārgu – neatmaksājas. Degustācijā gan pavīdēja domas, ka jātaisa “degustatora komplektiņš”  ar visām četrām tumšā alus šķirnēm, ļaujot katram iejusties degustatora lomā.

Pie viena daudz uzzināju par alus degustēšanu. Līdzīgi kā ar vņa degustēšanu, ir sava etiķete un paņēmieni. No svara ir smarža, garša, krāsa. Pat putas – tām jābūt noturīgām un jālīp pie glāzes sienām (pēc seniem nostāstiem kādreiz uz alus putām lika pieckapeiku – ja tā turējās, alus bija labs).

Domas, protams, dalās. Un ir grūti izšķirt, kura recepte jeb šķirne ir tā labākā. Nozīme var būt pat garastāvoklim, lai izšķirtos par vienu no tām. Šodien man vislabāk garšoja alus ar numuru 3. Visstiprākais, bet ar pietiekami maigu pēcgaršu un, kā teikt – “labi iet iekšā” .

valmiermuizas3.jpg

valmiermuizas3-thumb.jpg

img_7614

img_7609

img_7605

img_7604

img_7602

img_7598

img_7597

img_7595

img_7593

img_7590

img_7589

img_7587

img_7578

img_7577

img_7576

Atis foto, šis un tas alus, domas, es, foto

Pa ilgiem laikiem brīvdienās beidzot izvilkos uz klubu. Šoreiz tas bija klubs “Elektra”, kurā par godu mošķīšsvētkiem notika saviesīgs pasākums. Klubā biju pirmo reizi. Ar ieeju gandrīz aizšāvām garām, jo klubs atrodas tādā kā rūpnīcas (vai figviņzinkā) pagalpā. patiesībā jau vieta piemērota tādam klubam. Pasākumā tautas bija gana. Daļa padomājuši par saviem tērpiem. kaut gan šitie jau mīl par tiem domāt.

Lielākais feileris gan bija pie ieejas – nedrīkstot ienest fotoaparātu / bildēt. Ķip, vajag organizātōru atļauju. Wtf?! Nu gan zvaigžņu pasākums! Bet nu aparātu tāpat dabūju iekšā. Un tur – tavu LOL – bildējamaie aparāti ir, kā minimums, katram trešajam. Tas laikam tāpēc, ka puse tusētāju pazīst organizatorus.

Patusēju kādu brīsniņu, pafočēju un metu mieru. Nekas prātīgs no tā gan nesanāca, bet vakars bija izdevies.

Atis foto es, foto, pasākumi, pasākums

Svētdien devos nevis uz Metalshow, bet pavisam citas ievirzes pasākumu - Dabas koncertzāli Vilku kalnos Daugmalē. Šāds pasākums tiek rīkots jau ceturto gadu. Tā mērķis - netradicionālā veidā iepazīstināt ar dabu. Katru gadu tas ir kāds īpašs augs vai dzīva būtne, kam tiek pievērsta īpaša uzmanība. Iepriekš šāds gods bijis blāvajam praulgrauzim,  čunčiņam un makstenei (latīniski - Hydropsyche sp). Bet šogad tas ir ķērpis.

Pasākums sevī ietvēra izziņas darbnīcas un ķērpju taku, zinātnieku, dzejnieku un teicēju stāstus un sarunas, kā arī ambientās mūzikas koncertu un gaismas spēles. Par spīti lietum un negaisam cilvēku bija visai daudz. Tā ka ne visu man izdevās apskatīt. Bet pasākums bija ļoti jauks. Tie kas vēlas pabaudīt pasākuma noskaņu, var doties uz Platforma records mājas lapu, kur bez maksas var noklausīties šo to no Dabas koncertzāles.

dabas-koncertzale-09-01

dabas-koncertzale-09-02

dabas-koncertzale-09-03

dabas-koncertzale-09-04

dabas-koncertzale-09-05

dabas-koncertzale-09-06

dabas-koncertzale-09-07

dabas-koncertzale-09-08

dabas-koncertzale-09-09

dabas-koncertzale-09-10

dabas-koncertzale-09-11

dabas-koncertzale-09-12

dabas-koncertzale-09-13

Atis es, foto, vide un ekolietas eko, es, foto, koncerts, mūzika, pasākums, vide

Kā pie piektdienas, nolēmu mazliet izklaidēties un labākais piedāvājums šķita rok/metal festivāls Metalshow. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šogad tas notika nevis Blomē, bet tepat Rīgā, klubā “Melnā piektdiena”.

No pasākuma īpaši neko negaidīju, jo vienīgā grupa, kuru patiešām vēlējos dzirdēt bija Skyforger. Taču, tā kā Skyforger spēlēja festivāla otrajā dienā, uz kuru nebiju, tad paliku viņus nedzirdējis. Iespējams, ka tieši tāpēc, ka uz pasākumu nekādas lielās cerības neliku, man tas šķita visai jauks. Vislabāk patika Sanctimony un Solaris. Arī Frailty un hedlaineri Stigmata nospēlēja labi.

Cilvēku uz pasākumu nebija ļoti daudz. Taču tas man kā apmeklētājam bija tikai pluss, jo nebija jāspaidās pa sasvīdušo pūli. Pat lietus, kas vienu brīdi nolija visai spēcīgi, manās acīs pasākumam neko daudz nekaitēja. Vienam otram tas sagādāja pat papildus jautrību.

Dažas bildes no pasākuma pirmās dienas ir apskatāmas manā fotogalerijā.

Atis foto domas, es, foto, izklaide, koncerts, mūzika, pasākums

Pirms kāda laika aktīvi pievērsos pirkumiem eBay. Saķēru gandrīz vai atkarību un tādēļ dabūja ciest mans maciņš, lai arī pirku galvenokārt lētus niekus. Pārsvarā visādus štruntiņus fotoaparātam – lētus niekus ar kuriem paķimerēties, bet kas Latvijā maksā baisu naudu (piemēram, plastmasas softbox zibspuldzei). Lielākā daļa šo štruntu nāk no Ķīnas. Kvalitāte atbilstoša cenai. Pirms pasūtīšanas gan ieteicams akurāti izlasīt preces aprakstu – citādi var sanākt misēklis (piemēram, prece ir lietota vai tai ir defekti). Tāpat var gadīties, ka pa lēto tiek pārdots nevis oriģinālais brends, bet tā atdarinājums vai analogs. Ir gadījies dzirdēt par viltotām atmiņas kartēm. Taču tik pat labi tas var nebūt viltojums, bet gan analoga prece, kura darbojas tik pat labi, kā brends, tikai ir daudz lētāka. Tā piemēram Photix ražotās baterijas fotoaparātiem ir nopērkamas par pāris latiem, kamēr oriģinālās Canon baterijas maksā vairākus desmitus.

Pagaidām gan neko nozīmīgu neesmu saņēmies nopirkt. Lielākais pirkums – GPS navigācija par pārdesmit latiem. Tāds ķīniešu noname ražojums, bet izskatās gana kvalitatīvs un strādā labi. Katrā ziņā nesalīdzināmi lētāk kā brendīgie aparāti. Tagad varēšu doties ģeokešingā, kad vien uznāks iekāriens. :)

Taču ja pērk kaut ko dārgāku un prece tiek sūtīta no valsts ārpus Eiropas Savienības, tad jāņem verā, ka par to var nākties maksāt muitu. Sīkāk par muitas lietām ar palasīt eBay forumā. Tur arī daudz citu labu lietu ar iepirkšanos eBay saistītajos jautājumos.

Vēl iepērkoties jāņem vērā pasta sūtīšanas izdevumi un vai uz Latviju prece vispar tiks sūtīta. Pasta izdevumi dažkārt var krietni pārsniegt preces cenu un beigās nekāds ietaupījums nesanāks. Piegādes izdevumi parasti ir norādīti pie preces apraksta.

Atis es domas, es, padomi, pirkumi

Vakar beidzot sanāca izdevība noskatīties gōtu kulta filmu “Krauklis” (The Crow). Biju par to daudz dzirdējis, bet noskatīties tā arī visus šos gadus nebija sanācis. Par laimi, neko no filmas negaidīju. Ja godīgi, tad “Krauklis” tāds bojeviks vien ir, kurā visu laiku līst asinis un krājas līķu kaudzes. Un filmas vadmotīvs arī visai ierasts bojevikiem – atriebība. Lai arī daži man apgalvo, ka stāsts ir par mīlestību, neko daudz no tās neredzēju. Pat filmā parādītā mīlestība uz naudu un narkotikām īsti nepārliecināja.

Taču tas, kas šo filmu atšķir no gūzmas citu līdzīga žanra darinājumu ir tās stils. Tas ir – filma kaut kādā ziņā ir stilīga. Proti, man patīk tās uzņemšanas veids un dominejošā “melnbaltā estētika”, ar “gotiskiem” un “mistiskiem” piesistieniem. Tiesa, filma “Sin City” būs krietni pārāka (lai arī vēl bezsaturiskāka).

Lai arī sākumā filma ir saraustīta un grūti izsekot tās gaitai, drīz vien filmas gaita izlīdzinās un ir nepārprotami skaidrs, kuri ir labiņie, bet kuri – sliktiņie.

Tomēr nenoliedzami filmas lielākais “bonuss” ir tās leģenda – filmēšanas laikā bojā gāja (mistiskos apstākļos, protams) galvenais aktieris Brendons Lī (Brūsa Lī dēls).

Filmu var skatīties, ja nav ko darīt. Ieteicamais papildkomplekts -  alus un čipšu paka.

Atis šis un tas domas, es, filma

Pirms kāda laika noskatījos filmu Earthlings – par visām dzīvajām būtnēm uz planētas un cilvēka attiecībām ar tām. Precīzāk – par cilvēka attieksmi pret apkārtējo visu un, jo īpaši, dzīvniekiem. Par to, kā dzīvnieki tiek izmantoti izklaidē, medicīnā, apģērbu rūpniecībā un pārtikas industrijā. Par to, ka cilvēku attieksme pret dzīvniekiem ir kā pret lietām, nevis dzīvām būtnēm.

Nav tā, ka filma pateiktu man kaut ko jaunu, ko es nebūtu zinājis, bet tomēr tā mani aizķēra. Un pie viena atsita vēlmi ēst gaļas produktus vēl uz pāris gadiem. Nav jau tā, ka man būtu dikti maiga sirds, bet es tomēr nevaru ieēst kādu, kas ir ilgi spīdzināts (tam var pielīdzināt šo būtņu audzēšanas procesu), mocīts, barots sazin ar ko, nokauts baisos apstākļos un sazinkas ar viņu darīts vēl pēc tam, līdz nonācis veikala plauktos.

Protams, filma ir par Ameriku. Atliek cerēt, ka Eiropā un Latvijā situācija ir labāka. Kā nekā Eiropas Savienība ir pieņēmusi ne vienu vien direktīvu par dzīvnieku labturību. Taču “šaurā vieta” vienmēr ir bijis cilvēks, kas uz dabu skatās tikai kā uz resursu, peļņas gūšanas līdzekli. Es, piemēram, nespēju saprast, kā var pirkt “svaigu” zivi, kas pussprāgusi un pusapgrauzta peld (acīmredzot jau atbilstoši tām ES prasībām, ja reiz neviens nepiesienas) akvārijā kādā RIMI vai Maksimas veikalā. Man tas skats uzdzen šermuļus un aizdzen jebkuru apetīti.

Diemžēl daba ir atriebīga un par savu attieksmi mums nākas maksāt ar slimībām un dabas katastrofām.

Filmas oficiālā mājas lapa: http://www.earthlings.com/

Filmu var noskatīties un lejupielādēt šeit: http://veg-tv.info/Earthlings

Atis es, vide un ekolietas domas, eko, es, filma, veģetārisms, vide

Šoreiz marinējot ķiplokus es burkā saliku arī burkānus. Izrādās, burkāni ļoti labi padodas marinēšanai. Laikam marinēt var it visu, kas izaug dārzā.

Marinādi burkāniem gatavo tādu pat kā ķiplokiem – uz pusliru ūdens pievieno vienu ēdamkaroti sals, vienu ēdamkaroti cukura un divas ēdamkarotes etiķa. Es gan etiķi piegāzu “uz aci”. Lai burkāni ātrāk un labāk marinētos, tos jāsagriež – vai nu nelielos gabalos (ja burkāni tievi) vai arī gareniski četrās daļās.

Burkānus var marinēt vienus pašus, taču man patīk jaukt kopā ar ķiplokiem – tad tie kļūst tādi pikantāki. Vienu burku ķiploku un burkānu jau biju samarinējis kādu laiku atpakaļ un sanāca ļoti labi.

Pie vienas reizes izlēmu iemarinēt ingvera sakni. Šad un tad sanāk mājās pagatavot suši un tad tāds ingvers labi noder. Vienreiz marinēto ingveru nopirku veikalā, bet tas sanāk padārgs, turklāt ir piestūķēts ar e-vielām.

Ingvers ir garšaugs, kurš nāk no Centrālās un Dienvidāzijas. Parasti tiek izmantota tā sakni. To lieto uzturā, enerģijas uzturēšanai un veselības uzlabošanai. Tā garša ir asa, spēcīga un tonizējoša.

Šobrīd ingvera sakne ir brīvi nopērkama – gan tirgū, gan veikalos (vismaz RIMI noteikti ir). Var nopirkt  arī ingvera pulveri, kuru pievienot ēdienam kā garšvielu. Ingvera pulveri var lietot pie tējām un karsta piena - vai arī karstas tējas kopa ar pienu (garšo visai interesanti). Ziemā un aukstā laikā ļoti laba ir ingvera tēja vai uzlējums – gabaliņu ingvera saknes sīki sagriež (skaidiņās vai šķēlītēs), pārlej ar karstu ūdeni un ļauj ievilkties. Tēja ir tonizējša, labi silda un palīdz celt imunitāti.

Bet atgriezīsimies pie marinēšanas. Es ņēmu “pa prasto” – ingveru nomizoju un sagriezu šķēlītēs. Tad saliku burciņā un pārlēju ar marinādi (to pašu, ko gatavoju ķiplokiem). Un viss. Pēc nedēļas vai divām redzēs, kas būs sanācis.

Atradu arī citu, mazliet sarežģītāku recepti lapā receptes.lv. To es izmēģināšu nākamreiz.

Tā kā pēc lielās marinēšanas man nedaudz palika pāri marināde, tad “pa fikso” samarinēju tomātus ar sīpoliem. Mazā bļodiņā pamīšus saliku šķēlītēs sagrieztus tomātus un sīki sagrieztus sīpolus (var rī griezt plānās šķēlītēs) un pārlēju ar atlikušo marinādi. Jāļauj kāda diena ievilkties un tad jau būs ēdami.

Atis šis un tas ēdieni, es, padomi, paša rokām, receptes, veģetārisms

Šogad pavasaris nāktā ļoti, ļoti negribīgi. Vēl pavisam nesen sniga, lai arī marts jau tuvojas beigām.

Lai pasteidzinātu pavasara sajūtas, es izlēmu izaudzēt uz palodzes kādu vitamīnu. Šim nolūkam manā dārzeņu krājumā atradās pusizdīdzis sīpols, kuru nolēmu izdiedzēt līdz galam, lai vitamīnu trūkumu organismā kompensētu ar kādu vaigu loku. Sīpols ir ļoti pateicīgs – lai dabūtu lokus nekas daudz nav jādara – tik vien, kā sīpols jāieliek līdz pusei ūdenī. Man pa rokai bija sena sinepju burciņa, kura bij’ kā radīta izvēlētajam sīpolam. Tā kā sīpolu iedēstīju jau labu laiku atpakaļ, loki jau ir krietni paaugušies un drīz būs šķinami.

Ja ir vēlme pēc lielākas ražas,tad var ņemt vairāk sīpolu un likt tos kādā bļodā cieši vienu pie otra (lai tie turētos stāvus). Labi noder plastmasas kastītes pārtikas uzglabāšanai, lai arī ma stikla un keramikas trauki šķiet piemērotāka izvēle.

Otrs vienkāršs veids dabīgo vitamīnu iegūšanai ir diedzēti graudi. Tas jau nu ir pavisam vienkārši – ņem šķīvi, kurā ielej nedaudz ūdens un plānā kārtiņā ieber graudus (tos var nopirkt daudzos pārtikas veikalos). Graudi izdīgst pāri dienās. Tos var ēst tāpat – ik pa brīdim pagrābjot saujiņu no šķīvja vai arī, piemēram, piejaucot pie salātiem vai biezpiena.

Ja kādu ir ieinteresējusi zaļumu audzēšana uz palodzes, tad šovakar (25.martā) sešos Krāmu ielā 3, 3. stāvā notiks Zaļās skolas nodarbība. Pūres dārzkopības pētījumu centra vadošā pētniece Līga Lepse un Pūres dārzkopības izmēģinājumu centra zinātniskā darbiniece Agrita Bite lasīs lekciju “Dārzeņi un zaļumi rokas stiepiena attālumā – pašu audzēti”. Runās arī par to, ko var audzēt pilsētnieki.

Atis es, vide un ekolietas dzīvesveids, ēdieni, eko, es, ideja, padomi, paša rokām, receptes

Šogad beidzot izlēmu saņemties un doties uz īstajiem kalniem – Alpiem – pabraukties ar sniega dēli. Apnika šļūkāt pa tēvzemītes pauguriņiem. Sacīts, darīts. Ceturtdienas vakarā dodos uz Saldu – tur ir mūsu satikšanās vieta. Izrādās, braucēji būsim visai daudz – kādi padsmit cilvēki un brauksim a 3 busiem. Iespējams, ka varētu saspiesties arī 2 busos, bet tā ērtāk.

Piektdien agri no rīta izbraucam no Saldus. Visa diena paiet ceļā. Ilgā braukšana ir ļoti nogurdinoša (īpaši pa Poliju), lai arī it kā nekas nav jādara. Pēcpusdienā ap pieciem ieraucam Varšavā un iekuļamies sastrēgumā. Paiet labs laiks, kamēr tiekam laukā. Vakariņojam kaut kur pa ceļam – nelielā krodziņā šosejas malā. Tāds ar dzirnavām noformējumā. Ļoti garšīgi un, galvenais, ļoti lēti.

Read more…

Atis es, vietas un ceļojumi ceļojumi, es, foto, vietas