xlt.lv

Sen nebiju bijis uz kino. Ja ko skatījos, tad parasti mājās uz datora. “Kinoteātrim ir savs šarms” – man mūždien cenšas iegalvota mana otra puse. Tomēr man joprojām to grūti pieņemt – nepatīk pūlis.

Taču šodien pat kaut kā sagribējās iziet cilvēkos – un tieši uz kino. Aizgājām uz filmu Vicky Cristina Barcelona. Tā izrādījās atbilstoša manai noskaņai – jautra un viegla, bet ne banāla. Ir par ko pasmieties, ir par ko padomāt. neizplūdīšu kritikā vai apcerējumos par filmu, vien pateikšu, ka tā ir par mīlestību, par tās veidotajām figūrām (trīsstūriem, kvadrātiem un pentagrammām), cilvēku attiecībām, vēlmēm un spēju (vai nespēju) saņemties, lai tās piepildītu.

Īpaši nesekoju līdzi visiem jaunumiem, kā arī esmu darījis visu, lai finanšu pasaules satricinājumi mani skartu pēc iespējas mazāk. Tāpēc daudz ko teikt par šo jautājumu man nav (izņemot to, ka tā bija paredzama un ir nenovēršama pastāvošās ekonomikas sastāvdaļa). Bet šodien tīmekļa plašumos uzgāju attēlu, kas lieliski izsaka manu attieksmi pret globālo finanšu krīzi:

Diemžēl palaidu šo filmu garām, kad to izrādīja kino. Taču, par laimi, izdevās dabūt šo filmu skatīšanai uz datora, pie tam (dīvainā kārtā) ar ļoti labu tulkojumu krievu valodā. Šoreiz tas ir būtiski, jo filmas oriģinālvaloda ir franču, kuru es nepārvaldu.

Filmas “99 franki” sižeta pamatā ir Frederika Beigbedera grāmata ar tādu pat nosaukumu. Grāmata ir tulkota arī latviski, bet ar mūsdienīgotu nosaukumu – “14,99 eiro”. Iesaku abus – gan izlasīt grāmatu, gan noskatīties filmu. Jo vairāk tāpēc, ka grāmata ir grāmata un tur ir daudz lietu, kuru nav un nevar būt filmā (piemēram, liela daļa no varoņu domām, kas grāmatā ir daudz sīkāk izspēlētas), kā arī filmā ir savādākas beigas kā grāmatā. Pie tam filmā tām ir divi varianti – 1) sliktās un reālās un 2) labās, bet neiespējamās. Skatītājs pats var izvēlēties sev tīkamāko filmas nobeigumu.

Filma ir uzņemta ļoti labi – grāmatas sarkasms nav pazudis un tā arī nav holivudiski pieslīpēta vai pieblīvēta nevajadzīgām figņām. Tajā pat laikā man ļoti patika filmas uzņemšanas stils un aktierspēle. Tāpēc es sliecos uzskatīt filmu nevis par vienkāršu mēģinājumu ekranizēt grāmatu, bet gan par tās iedvesmotu darbu, kas dzīvo pats savu dzīvi. Saglabāšu to savā nelielajā filmotēkā atkārtotai baudīšanai.

Vakar sanacā tikt uz jaunās latviešu spēlfilmas Amatieris pirmizrādi. Vispirms jau mani nošokēja “Trakās dienas” Stokmanī. Bars ļaužu kaut ko bezsakarīgi ņemas lai sapirkti visādus hlamus tik tāpēc, ka it kā lētāk. Nu labi, ne cūka, ne mana druva. Tik žēl ka dēļ balagāna bija aizklapēta ciet kafejnīca Deli, kurā bija plānots iedzert tēju, jo paužot sašutumu par Ķinas varas iestāžu nežēlīgo attieksmi pret tibetiešiem bijām nedaudz nosaluši. Nācās vien lauzties cauri pūlim un braukt uz ceturtā stāva kafejnīcu. Pēc tam gan izrādījās, ka tamdēļ esam palaiduši garām haļavno rautu par godu filmas pirmizrādei. Nekā jau tur īpaša droši vien nebija, bet žēl tāpat (kā jau vidējam latvietim pienākas; ā, un te nu es sāku saprast to pūli veikalā – it kā jau nevajag, bet žēl palaist garām “atlaides”).

Par pašu filmu runājot – tipiski latvisks gabals. Mazliet iestīvināti dialogi un aktieri. Krāsas visai desaturētas (nezinu, kā pateikt pareizi latviski). Filmas uzņemšanas stils atgādināja citu latviešu filmu – “Nerunā par to” (droši vien tam ir arī pamats). Tikai atbilstoši filmas nosaukumam – amatieriskāks (man radās tāds iespaids). Taču filmas ir sižets gana interesants un, manuprāt, visai reālistisks. Par jauniešiem, vēlmi atrast savu vietu dzīvē un dzīvot “normāli”, lai senči “lieki neļečī”. Droši vien tas man filmā patika visvairāk. Nenoliedzami liels prieks, ka Lavijas kinodzīvē kaut kas notiek.

Laiciņu atpakaļ biju iemetis saiti uz A List Apart rakstu par atrodamību (findability) – nepieciešamību uzskatāmi un saprotami strukturēt mājas lapu, lai meklētais būtu atrodams tīri intuitīvi, nevis ilgstošas buršanās pa izvēlnēm. Šajā sakarā pēdējais hīts, ko esmu atradis ir Latvijas Zinātņu akadēmijas mājas lapa. Šķiet, ka ir cilvēki, kas joprojām dzīvo 90-to sākumā. Taču trakākais, ka tajā lapā es nespēju atrast pilnīgi neko.

Bet ne tikai internetā mēdz būt grūti atrast vajadzīgo. Dažreiz pārsteidz iestāžu (uzņēmumu, organizāciju utt.) ignorance attiecībā uz to atrašanu reālajā dzīvē, jo ar adresi vien var nepietikt. Vajag norādes ar normālu izskaidrojumu, kā tās atrast. Citādi nepieciešamība atrast attiecīgās iestādes biroju var izvērsties par pamatīgu murgu. Vai arī uzņēmums gluži vienkārši zaudē klientu.

Read more…

Priecē, ka Artūrs Mednis turpina celt blogeru kultūras līmeni. Iepriekšējo reizi tā bija izrāde Alu cilvēks. Šoreiz tika piedāvātas brīvbiļetes uz četrām īsfilmām. Vienas īsfilmas tapšanā savu roku pielicis ir arī pats Artūrs. Turklāt viss, ko vajadzēja izdarīt, lai tiktu pie ielūgumiem – iekomentēt Artūra blogā. Diemžēl pats uz īsfilmām tikt nevarēju, tāpēc aizsūtīju draudzeni. Lūk, viņas skats uz īsfilmu “Aklais”:

Lielveikals. Sieviete un vīrietis. Abi apmulsuši meklē, ko nopirkt ēdamu un
katrs cītīgi runā pa telefonu… Līdz notiek sadursme un viņi satiekas…
Viens mirklis var izšķirt visu dzīvi…
Filmā attēlotā situācija ir vienkārša, ikdienišķa un aizkustinoši
smieklīga, taču reizē arī ļoti skumja. Savā nolemtajā vientulībā un rutīnā
vīrietis un sieviete atrod viens otru, taču jūtas neveikli un apjukuši,
nezinot, kā viens otram tuvoties.
Jāuzteic aktieru Baibas Brokas un Viļa Daudziņa labā aktieru saspēle, kas
lika noticēt skaistā un trauslā mirkļa iespējamībai šajā rutinizētajā dzīves
plūdumā, kas šķiet, ka nekad nepāries…
Beigas – laimīgas!

Arī par pārējām īsfilmām bija labas atsauksmes. Tāpēc žēl, ka nevarēju tikt uz seansu. Tāpēc tagad apdomāju, kā varētu pie šīm filmām nesāpīgā veidā tikt. Jo vairāk interese man ir tāpēc, ka vienā no šīm īsfilmām spēlē kāds mans draugs.

Vienkārši lieliska filma, ko iesaku noskatīties ikvienam. Filmas sižets ir par jaunu ebreju puisi, kurš ierodas Ukrainā, lai atrastu sievieti, kas 2.pasaules kara laikā izblābusi viņa vectēvu. Plaši ņemot – filma ir par identitāti. Ja šaurāk: kultūršoku, ko rada dažādās sabiedrībās pastāvošie uzskati par “normālo” un “pareizo”, un pagātni. Man patīk filmas nesamākslotība un nepiespiestība. Lietas tiek parādātītas tādas, kādas tās ir. Varbūt kādam daudz kas šķitīs pārspīlēts, taču varu apgalvot, ka “tur”, mazliet uz austrumiem, visādi mēdz notikt (īpaši jau laukos). Ir par ko pasmieties un ir par ko padomāt. Nenožēlosiet.

Vairāk par filmu: IMDB

Va vellos! Tikko izlasīju, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padome ar savu lēmumu ir apstiprinājusi Tīkla kodeksu! Pirmā doma, protams, bija par internetu un Netiquette – ka kāds ir izdomājis padarīt par saistošu uzvedības kodeksu internetā. Pietiekami absurdi, lai iedzītu mani pilnīgā mulsumā. Tāpēc ķēros pie lasīšanas.

Patiesībā, protams, viss izrādījās ļoti vienkārši. Tam nav nekāda sakara ar internetu. Tie ir noteikumi, kas nosaka elektroenerģijas sistēmas vadības un lietošanas kārtību un elektroenerģijas tirgus dalībnieku, izņemot galalietotājus, darbības. Dažkārt mani pamatīgi izbrīna normatīvo aktu nosaukumu izvēle. Atliek tik gaidīt, kad veidzot būs Ministru kabineta noteikumi “Par to”.

Turpinot lasīt interneta izdevumu AlterNet uzdūros vēl kādam interesantam rakstam. Šoreiz par geju, vai – pareizāk – par viendzimuma laulībām, un kā tās mainīs heteroseksuālās laulības. Iesaku izlasīt. Ne tikai tāpēc, ka rakstā minētais lielā mērā sakrīt ar manām domām.

Opponents of same-sex marriage talk about marriage as if it’s been an unchanging institution for thousands of years, one that can’t be altered even a little without risking its destruction. But this is clearly absurd. Marriage has been many different things in human history — radically different things. A property transfer from father to husband. A political and military alliance between nations. A means of producing and caring for children. A means of preserving a religion or race (think of the intense resistance throughout history to both interracial and interfaith marriage). A practical arrangement for keeping a family farm or business. A romantic love match that’s meant to last until death. A spiritual bond that’s meant to last for eternity. And more. And any combination of any of these.

Krizdabz vakar iemeta liku uz pasaules ietekmīgāko blogeru TOP 50, ko apkopojis North x East. Nezinu, kā tapis šis tops un pēc kādiem kritērijiem. Neiedziļinājos. Parasti tie man izsauc zināmu skepsi. Atceros, ka līdzīgs mēģinājums apzināt ietekmīgākos blogerus mūsu pašu smilškastē bija šī gada sākumā. Arī tad viens otrs par ietekmīgu dēvēts blogeris vīpsnāja par šāda pētījuma objektivitāti.

Kopumā topā nekādu pārsteigumu. Dažus es lasu. Daļu es zinu, kādreiz esmu lasījis vai lasu šad un tad – kad kāds ieliek atsaui uz interesantu rakstu. Taču lielākā daļa mani neinteresē. Kas tad mums ir tajā topā? Protams, kā jau gaidīju – lielākā daļa ir gīki (nepārprotiet, es to nedomāju kā lamuvārdu) – blogeri, kas raksta par un ap tehnoloģijām, gadžetiem, blogošanu, SEO un tamlīdzīgām lietām. Otra kategorija izklaides un politikas blogi (atļaušos sabāzt vienā maisā, jo uzskatu plašai sabiedrībai redzamo politikas procesu un runas par to par izklaides industrijas sastāvdaļu). Vēl daži ir par web dizainu, ko lielā mērā var pieskaitīt pirmajai grupai.

Read more…