Klondaikas TexMex

Klondaikas TexMex uz Dzirnavu ielas (pretī viesnīcai Latvija) mums ar kolēģiem ir visai iecienīta vietiņa, kurp aiziet paēst piektdienās. Lai arī nav no lētākajām ēstuvēm, cenas ir saprātīgas un porcijas gana lielas. Turklāt no darba šī vieta atrodas 10 minūšu gājienā.

Kā jau liecina iestādījuma nosaukums, ēdieni ir teksasiešu un meksikāņu gaumē. Pieļauju gan, ka ne tik asi kā izcelsmes zemē, bet piemērotāki latviešu vēderam. Ir arī veģetārie ēdieni, lai arī to izvēle šobrīd nav liela – pirms pāris gadiem, man šķiet, veģetāro ēdienu te bija krietni vairāk. Bet ēdieni ir gana interesanti, lai būtu vērts te iegriezties. Arī alus izvēle ir laba – ir Bauskas alus un, šķiet, arī Tērvetes un Užavas alus. Bet visvairāk priecē īpašais piedāvājums – El Fucko Crisis! Viva La Revolutiōn! Tas ir pusdienu piedāvājums tikai par diviem latiem. Tajā ietilpst otrais ēdiens un sula. Var izvēlēties no pieciem piedāvātajiem ēdieniem. Diemžēl veģetārais ēdiens ir tikai viens – rīsu paella (dikti garšīga). Patiesībā reti kur var paēst par 2 latiem. Tā ka vismaz reizi nedēļā būs te jāiegriežas.

Maģiskais 7

Pēdējā laikā haips šīszemītes internetdīķi ir “7 lietas”. Tā nu ir sanācis, ka stafetes kociņš ir iemests arīdzan man un nu jūtu pienākumu spēlēt līdzi. Tātad, septiņas lietas par mani:

1. Jau paguvu izlielīties, ka tikko aizstāvēju savu kvalifikācijas darbu. Līdz ar to varu teikt, ka tikpat kā jau esmu ieguvis 1.līmeņa augstāko izglītību vides dizainā. Tiem, kas nesekoja līdzi – es mācījos Baltijas Starptautiskajā Akadēmijā Vides dizaina nodaļa web dizainu. Tomēr par dizaina jomā neesmu strādājis (ja neskaita šādus tādus dizaina darbus Dzejas dienām).

2. Bez vēl neiegūtās 1.līmeņa augstākās izglītības man jau ir 2.līmeņa augstākā profesionālo izglītību tiesību zinātnēs un maģistra grāds sociālajās zinātnēs. Atzīšos gan, ka no Latvijas izglītības sistēmas un izglītības līmeņiem joprojām neko nesaprotu.

3. Uz juristiem gan aizgāju pavisam nejauši. Kā jau lielākā daļa vidusskolas beidzēju, arī es biju nesaprašanā, kurp doties. Potenciālās izvēles bija četras, pie tam ļoti atšķirīgas:
- datorzinātne;
- ģeogrāfija;
- politoloģija;
- tiesībzinātne.
Uz politologiem tomēr nolēmu nestāties – nesaskatīju šīm zinībām nopietnu pielietojumu. LU datoristos netiku – paliku pāris vietas aiz strīpas. Iestājos ģeogrāfos un juristos. Beigās nolēmu, ka jurispudence tomēr ir noderīgāka lieta un paliku studēt tur. Kādu gadu paguvu pastudēt arī RTU datoristos. Vairāk gan stipendijas dēļ.

4. Tomēr no datorlietām nekur tālu prom aizgājis neesmu. Šobrīd strādāju pavisam citā, ar dizainu nesaistītā, jomā – esmu juriskonsults valsts iestādē (esmu ierēdnis :) un mans darbs zināmā mērā ir saistīts ar e-lietām.

5. Vēl varu atzīt, ka internets ir mana stihija. Pirmā nopietnā saskare ar internetu man bija 95.gada nogalē, kad biju iestājies Latvijas Universitāte un atklājis, ka Fizikas un matemātikas fakultātē ir diezgan brīva pieeja datoriem ar internetu. Tur arī studiju laikos tika pavadītas garas stundas.

6. Mana pirmā nopietnā darba vieta (ja neskaita visādus kaplēšanas darbus kolhozos) bija kāds rezervāts, kur viduskolas laikā pa vasarām strādāju par ugunssargu. Mans pienākums bija visu dienu sēdēt tornī un lūkot, vai kur nekūp dūmi un tad attiecīgi ziņot. Dūmi parasti nekur nekūpēja, bet man bija varen daudz laika, kuru pavadīju lasot grāmatas.

7. Esmu bijis divreiz administratīvi aizturēts – vienreiz Krievijā, otrreiz tepat Rīgā. Abas reizes par “pārlieku politisko aktīvismu” – dalību nesankcionētā mītiņā. Pirmajā reizē man uzlika 40 rubļus (aptuveni divi lati) lielu administratīvo sodu, kuru tā arī nesamaksāju. Otrajā gadījumā tiesnesis administratīvo lietu izbeidza “sastāva trūkuma dēļ”.

Meitenes un Barselona

Sen nebiju bijis uz kino. Ja ko skatījos, tad parasti mājās uz datora. “Kinoteātrim ir savs šarms” – man mūždien cenšas iegalvota mana otra puse. Tomēr man joprojām to grūti pieņemt – nepatīk pūlis.

Taču šodien pat kaut kā sagribējās iziet cilvēkos – un tieši uz kino. Aizgājām uz filmu Vicky Cristina Barcelona. Tā izrādījās atbilstoša manai noskaņai – jautra un viegla, bet ne banāla. Ir par ko pasmieties, ir par ko padomāt. neizplūdīšu kritikā vai apcerējumos par filmu, vien pateikšu, ka tā ir par mīlestību, par tās veidotajām figūrām (trīsstūriem, kvadrātiem un pentagrammām), cilvēku attiecībām, vēlmēm un spēju (vai nespēju) saņemties, lai tās piepildītu.

Par finanšu krīzi

Īpaši nesekoju līdzi visiem jaunumiem, kā arī esmu darījis visu, lai finanšu pasaules satricinājumi mani skartu pēc iespējas mazāk. Tāpēc daudz ko teikt par šo jautājumu man nav (izņemot to, ka tā bija paredzama un ir nenovēršama pastāvošās ekonomikas sastāvdaļa). Bet šodien tīmekļa plašumos uzgāju attēlu, kas lieliski izsaka manu attieksmi pret globālo finanšu krīzi:

jumpyou

Filma: 99 franki

Diemžēl palaidu šo filmu garām, kad to izrādīja kino. Taču, par laimi, izdevās dabūt šo filmu skatīšanai uz datora, pie tam (dīvainā kārtā) ar ļoti labu tulkojumu krievu valodā. Šoreiz tas ir būtiski, jo filmas oriģinālvaloda ir franču, kuru es nepārvaldu.

Filmas “99 franki” sižeta pamatā ir Frederika Beigbedera grāmata ar tādu pat nosaukumu. Grāmata ir tulkota arī latviski, bet ar mūsdienīgotu nosaukumu – “14,99 eiro”. Iesaku abus – gan izlasīt grāmatu, gan noskatīties filmu. Jo vairāk tāpēc, ka grāmata ir grāmata un tur ir daudz lietu, kuru nav un nevar būt filmā (piemēram, liela daļa no varoņu domām, kas grāmatā ir daudz sīkāk izspēlētas), kā arī filmā ir savādākas beigas kā grāmatā. Pie tam filmā tām ir divi varianti – 1) sliktās un reālās un 2) labās, bet neiespējamās. Skatītājs pats var izvēlēties sev tīkamāko filmas nobeigumu.

Filma ir uzņemta ļoti labi – grāmatas sarkasms nav pazudis un tā arī nav holivudiski pieslīpēta vai pieblīvēta nevajadzīgām figņām. Tajā pat laikā man ļoti patika filmas uzņemšanas stils un aktierspēle. Tāpēc es sliecos uzskatīt filmu nevis par vienkāršu mēģinājumu ekranizēt grāmatu, bet gan par tās iedvesmotu darbu, kas dzīvo pats savu dzīvi. Saglabāšu to savā nelielajā filmotēkā atkārtotai baudīšanai.

Amatieris

Vakar sanacā tikt uz jaunās latviešu spēlfilmas Amatieris pirmizrādi. Vispirms jau mani nošokēja “Trakās dienas” Stokmanī. Bars ļaužu kaut ko bezsakarīgi ņemas lai sapirkti visādus hlamus tik tāpēc, ka it kā lētāk. Nu labi, ne cūka, ne mana druva. Tik žēl ka dēļ balagāna bija aizklapēta ciet kafejnīca Deli, kurā bija plānots iedzert tēju, jo paužot sašutumu par Ķinas varas iestāžu nežēlīgo attieksmi pret tibetiešiem bijām nedaudz nosaluši. Nācās vien lauzties cauri pūlim un braukt uz ceturtā stāva kafejnīcu. Pēc tam gan izrādījās, ka tamdēļ esam palaiduši garām haļavno rautu par godu filmas pirmizrādei. Nekā jau tur īpaša droši vien nebija, bet žēl tāpat (kā jau vidējam latvietim pienākas; ā, un te nu es sāku saprast to pūli veikalā – it kā jau nevajag, bet žēl palaist garām “atlaides”).

Par pašu filmu runājot – tipiski latvisks gabals. Mazliet iestīvināti dialogi un aktieri. Krāsas visai desaturētas (nezinu, kā pateikt pareizi latviski). Filmas uzņemšanas stils atgādināja citu latviešu filmu – “Nerunā par to” (droši vien tam ir arī pamats). Tikai atbilstoši filmas nosaukumam – amatieriskāks (man radās tāds iespaids). Taču filmas ir sižets gana interesants un, manuprāt, visai reālistisks. Par jauniešiem, vēlmi atrast savu vietu dzīvē un dzīvot “normāli”, lai senči “lieki neļečī”. Droši vien tas man filmā patika visvairāk. Nenoliedzami liels prieks, ka Lavijas kinodzīvē kaut kas notiek.

Findability jeb atrodamība

Laiciņu atpakaļ biju iemetis saiti uz A List Apart rakstu par atrodamību (findability) – nepieciešamību uzskatāmi un saprotami strukturēt mājas lapu, lai meklētais būtu atrodams tīri intuitīvi, nevis ilgstošas buršanās pa izvēlnēm. Šajā sakarā pēdējais hīts, ko esmu atradis ir Latvijas Zinātņu akadēmijas mājas lapa. Šķiet, ka ir cilvēki, kas joprojām dzīvo 90-to sākumā. Taču trakākais, ka tajā lapā es nespēju atrast pilnīgi neko.

Bet ne tikai internetā mēdz būt grūti atrast vajadzīgo. Dažreiz pārsteidz iestāžu (uzņēmumu, organizāciju utt.) ignorance attiecībā uz to atrašanu reālajā dzīvē, jo ar adresi vien var nepietikt. Vajag norādes ar normālu izskaidrojumu, kā tās atrast. Citādi nepieciešamība atrast attiecīgās iestādes biroju var izvērsties par pamatīgu murgu. Vai arī uzņēmums gluži vienkārši zaudē klientu.

Continue reading

Filma: Aklais

Priecē, ka Artūrs Mednis turpina celt blogeru kultūras līmeni. Iepriekšējo reizi tā bija izrāde Alu cilvēks. Šoreiz tika piedāvātas brīvbiļetes uz četrām īsfilmām. Vienas īsfilmas tapšanā savu roku pielicis ir arī pats Artūrs. Turklāt viss, ko vajadzēja izdarīt, lai tiktu pie ielūgumiem – iekomentēt Artūra blogā. Diemžēl pats uz īsfilmām tikt nevarēju, tāpēc aizsūtīju draudzeni. Lūk, viņas skats uz īsfilmu “Aklais”:

Lielveikals. Sieviete un vīrietis. Abi apmulsuši meklē, ko nopirkt ēdamu un
katrs cītīgi runā pa telefonu… Līdz notiek sadursme un viņi satiekas…
Viens mirklis var izšķirt visu dzīvi…
Filmā attēlotā situācija ir vienkārša, ikdienišķa un aizkustinoši
smieklīga, taču reizē arī ļoti skumja. Savā nolemtajā vientulībā un rutīnā
vīrietis un sieviete atrod viens otru, taču jūtas neveikli un apjukuši,
nezinot, kā viens otram tuvoties.
Jāuzteic aktieru Baibas Brokas un Viļa Daudziņa labā aktieru saspēle, kas
lika noticēt skaistā un trauslā mirkļa iespējamībai šajā rutinizētajā dzīves
plūdumā, kas šķiet, ka nekad nepāries…
Beigas – laimīgas!

Arī par pārējām īsfilmām bija labas atsauksmes. Tāpēc žēl, ka nevarēju tikt uz seansu. Tāpēc tagad apdomāju, kā varētu pie šīm filmām nesāpīgā veidā tikt. Jo vairāk interese man ir tāpēc, ka vienā no šīm īsfilmām spēlē kāds mans draugs.

Filma: Everything Is Illuminated

Vienkārši lieliska filma, ko iesaku noskatīties ikvienam. Filmas sižets ir par jaunu ebreju puisi, kurš ierodas Ukrainā, lai atrastu sievieti, kas 2.pasaules kara laikā izblābusi viņa vectēvu. Plaši ņemot – filma ir par identitāti. Ja šaurāk: kultūršoku, ko rada dažādās sabiedrībās pastāvošie uzskati par “normālo” un “pareizo”, un pagātni. Man patīk filmas nesamākslotība un nepiespiestība. Lietas tiek parādātītas tādas, kādas tās ir. Varbūt kādam daudz kas šķitīs pārspīlēts, taču varu apgalvot, ka “tur”, mazliet uz austrumiem, visādi mēdz notikt (īpaši jau laukos). Ir par ko pasmieties un ir par ko padomāt. Nenožēlosiet.

Vairāk par filmu: IMDB

Everything Is Illuminated

tīkla kodekss

Va vellos! Tikko izlasīju, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padome ar savu lēmumu ir apstiprinājusi Tīkla kodeksu! Pirmā doma, protams, bija par internetu un Netiquette – ka kāds ir izdomājis padarīt par saistošu uzvedības kodeksu internetā. Pietiekami absurdi, lai iedzītu mani pilnīgā mulsumā. Tāpēc ķēros pie lasīšanas.

Patiesībā, protams, viss izrādījās ļoti vienkārši. Tam nav nekāda sakara ar internetu. Tie ir noteikumi, kas nosaka elektroenerģijas sistēmas vadības un lietošanas kārtību un elektroenerģijas tirgus dalībnieku, izņemot galalietotājus, darbības. Dažkārt mani pamatīgi izbrīna normatīvo aktu nosaukumu izvēle. Atliek tik gaidīt, kad veidzot būs Ministru kabineta noteikumi “Par to”.