Jāsaka, alus tiešam stiprs – no 6,8 līdz 7,2 grādiem. Tomēr dzerot šo stiprumu nejūt. To jūt nākamajā rītā, ja ir par daudz “sadegustēts”. Bet citādi alus labs. Man arī šoreiz (līdzīgu degustāciju, tikai tumšajam alum, Valmiermuiža rīkoja pirms 2 gadiem) vislabāk smeķēja alus ar 3. numuru. Tas arī visstiprākais un, manuprāt, izteiksmīgākais.

Ja ir vēlme, katrs pats var iegādāt “testa komplektu” Valmierbuižas alus salonā (Rīgā, A. Briāna iela 9a – blakus klubam “Piens”) un nogaršot šos alus. Diemžēl balsošana nu jau beigusies.

Papildus var palasīt arī te: http://blog.andreart.lv/raksti/dziesmu_svetki_bez_foto.php

Noteikti iesaku izlasīt, jo īpāsi tiem, kas uzskata, ka valsts – tas ir kaut kas svēts, mūžīgs un neaizskarams.

Savā ziņā informāciju var salīdzināt ar ēdienu (“barība dvēselei”). Tāpēc arī pret to attiekties vajadzētu līdzīgi. Lai saņemtajai informācijai būtu vērtība, tā ir “jāsagremo”. Savukārt, jo vairāk informācijas jo grūtāk to sagremot – uztvert, izvērtēt, izanalizēt. Arī informācijas “pagatavošanas” veids kļūst līdzīgs “fāstfūdam” – ātrāk un vairāk, nerūpējoties par kvalitāti. Šāda informācija piesārņo “informatīvo telpu”, radot grūtības atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas. Pat ziņu portāli publicē unformāciju, to bieži vien pat nepārbaudot, sākot līdzināties dzeltenajai presei. Rezultātā informācijas patiesumu pārbaudīt kļūst arvien grūtāk un nonākam pie paradoksa – jo vairāk informācijas, jo mazāk derīgas informācijas. Turklāt informācijas aprite ir tik ātra, ka šodien esam aizmirsuši to, ko lasījām vakar (tāpēc nav brīnums, ka liela daļa vēlētāju neatceras iepriekšējos politiķu solījumus un darbību un uz katrām vēlēšanām var krāsoties “balti un pūkaini”).

Kā tikt galā ar informācijas gūzmu? Labākais variants – ievērot samērību – šķirot to, taisīt “atslodzes dienas”. Es lasu tikai tās ziņas, kuras mani interesē (tās ir specifiskas tēmas un noteiktas mājas lapas, kuru autori ir ar interesantu viedokli, atzīti speciālisti), izvairos no ziņu portālu apmeklējumiem, reti izmantoju Twitter (pārāk daudz nevajadzīgas informācijas salīdzinot ar noderīgo) u.tml.

Tagad modē ir “lēnās” kustības kā slow food, slow travel u.c. Šķiet, pienācis laiks arī slow info.

Kāpēc internetbankā nevar autentificēties ar citas bankas internetbanku?

Jā, kāpēc gan nevar? Īsā atbilde uz šo jautājumu ir – “nevar tāpēc, ka nevar”. Proti, bankas par to, visticamāk, nav domājušas un neuzskata par nepieciešamu.

Taču, padomājot nopietnāk, ir arī argumenti, kāpēc (vismaz šobrīd) tas netiek darīts:

1. Tehniskā puse un izmaksas. Trešo pušus autentifikācijas līdzekļu integrēšana nozīmē izmaiņas esošajā sistēmā, tātad- papildus darbu un izmaksas.
2. Juridiskā puse. Bankas līgums ar klientu nosaka to, kā banka identificē, autentificē un autorizē klientu internetbankā. Līgums ir pamats internetbankas izmantošanai (nav līguma, nav internetbankas), tas arī nosaka autentifikācijas mehānismus internetbankas izmantošanai. Lai arī šie līgumi var noteikt, ka šie līdzekļi ir izmantojami arī attiecībās ar trešajām personām, nez vai tie paredz pretēju scenāriju – trešo personu nodrošināto līdzekļu izmantošanu autorizācijai internetbankā – līdz ar to nav juridiska pamata pieļaut šādu iespēju.
3. Tehniskie riski. Trešo personu nodrošinātā identifikācija ne vienmēr strādās – iespējami pakalpojuma sniegšanas pārtraukumi un kļūdas, kuras banka nevar kontrolēt (bet klienti pie tām vainos banku).
4. Juridiskie riski. Jau minētais – iztrūkst juridiskais pamats šādu līdzekļu izmantošanai. Lai izmantotu citus autentifikācijas līdzekļus, tas ir jāatrunā internetbankas līgumā. Taču pats svarīgākais – kā tiks sadalīta atbildība nepareizas autorizācijas gadījumā? Jāņem arī vērā, ka lai nodrošinātu šādu iespēju – autentificēties internetbankā ar jebkuras citas bankas identifikācijas līdzekļiem, bankām būtu par to savstarpēji jāvienojas (kas rada jaunu risku – ka Konkurences padome šādu vienošanos varētu atzīt par karteļa vienošanos, kā jau tas bija gadījumā ar starpbanku maksām par karšu izmantošanu).
5. Un, visbeidzot, – reputācija. Bankām varētu būt nepieņemami tas, ka pieeju tās pakalpojumiem nodrošina konkurents (tas varētu būt kā pielīdzināt krievu valodu oficiālajai valodai vai Krievijas rubļus latam – lielai sabiedrības daļai ērti, bet…).

Kaut gan tehniski, domāju, ka šī lieta ir atrisināma – līdzīgi kā ar bankomātiem, kuros naudu varam izņemt ar citas bankas karti (te gan ir mazliet cita  darbības shēma, intereses un arī infrastruktūru, datu apstrādi, standartus parasti nodrošina trešā persona), taču ir pietiekami daudz “nē”, lai bankas par to šobrīd nedomātu. Manuprāt, reālāka ir iespēja, ka paralēli pašu banku autentifikācijai tiek ieviesta pietiekami kvalificētu trešo pušu, kas nav citas  bankas, līdzekļi. Piemēram, droša elektorniskā paraksta radīšanas līdzekļi. Turklāt, vienu brīdi pirms pāris gadiem Swedbanka jau nodrošināja pieslēgšanos internetbankai ar droša elektroniskā paraksta radīšanas līdzekļiem.

Latvijā joprojāms ir neatrisināts jautājums par uzticamiem identitātes nodrošinātājiem / pakalpojumu sniedzējiem (identity providers).  Šobrīd šī vieta stāv tukša – bankas neuzskata to par nopietnu biznesa nišu – tām ir savs pamatbizness un identitātes pakalpojumi ir tikai papildus bizness. Turklāt visi joprojām gaida eID kartes, kas varētu būt pamats uz kā bāzes būvēt elektronisko identitāšu pārvaldību Latvijā.

Vispār interesanta filma, lai arī paveca un uz kompīšiem var nolūkoties ar nostaļģiju (par laikiem, kurus nemaz neesmu pieredzējis). Viena no pirmajām filmām par hakeriem. Var redzēt, ka 20 gadu laikā hakošanas metodes savos pamatos nav mainījušās un sociālā inženierija ir daļa no tās. Filmas centrā ir iztirzājumi par to, kas notiek, ja automatizētās tehnoloģijas izlemj cilvēces likteni. Vārdsakot, filma gīkiem.

Protams, filmā ir pilns ar faktu un loģiskām kļūdām vai neprecizitātēm, bet tās īpaši netraucē skatīties.

Mēs virpuļojam pār krēslainajām Parīzes ieliņām, skanot „Valse de Melody”…
Salds svaigas tabakas aromāts, rūgta dūmu smarža, stipras un skābenas kafijas tase, klusinātas krāsas, izjusta mūzika un grēkpilni valdzinoša, piesmakusi, ironiska un brīnišķa balss.
monsieur épatage… arvien klātesošā cigarete, francūžu šarma un dzīves baudīšanas, sarkasma un nekautra tiešuma, apburoša grēcīguma un intelektuāla izaicinājuma iemiesojums. No puritānisma ne vēsts: Bridžita Bardo, Žiljeta Greko, Katrīna Denēva, Izabella Adžāni, Džeina Birkina…
Filma-fantāzija par Geinsbūru, kuras radīšanu iedvesmojusi odioza un satriecoša personība. Skatītājam tiek dāvātas divas fenomenāla baudījuma stundas, liekot ne vien raudāt un smieties, bet arī domāt un pārdzīvot. Viņa mīlestība pret sievietēm, vājība pret alkoholu un tabaku, kaisle pēc epatāžas un visa veida tabu laušanas piešķīra skandalozajai personai leģendas oreolu.

No filmas anotācija Kino “Rīga” mājas lapā: http://www.kino.riga.lv/lv/filmas/filma?id=721

Pat ja neko daudz par franču kultūru un, jo īpaši, mūziku nezinu, filma mani patiesi ievilka. Varbūt mazliet pietrūka zināšanu par tēmu un tāpēc palaidu garām šādas tādas nianses un vietām neiebraucu,  taču tēmas nepārzināšana nebūt netraucēja skatīties, kā tas mēdz būt ar citām biogrāfiskām filmām. Filma uzņemta interesantā manierē, tā balansē uz realitātes un iztēles robežas. Piesātināta un atstāj spēcīgu pēcgaršu.

Nē, filma kopumā nebija slikta. Spraiga un savdabīgi estētiska (no tās sērijas kā “cik skaisti izritinās zarnas”..). Noskatījos līdz galam ar interesi. Kopā ar alu un grauzdiņiem aizgāja uz urrā. Finalizējums: "Kill them all; let God sort them out".