Mazliet par Kultūras ministriju, tās attieksmi pret fotogrāfiju, precīzāk – fotografēšanu Dziesmu svētkos, un fotogrāfa Gata Vanaga cīņu par fotografēšanu tajos: http://www.briviba.info/blogs/kulturas-ministrija-pret-fotografiju/
Papildus var palasīt arī te: http://blog.andreart.lv/raksti/dziesmu_svetki_bez_foto.php
Ņesen izlasīju ļoti labu interviju ar vēsturnieku un vairāku grāmatu autoru Normanu Deivisu(Norman Davies) par Eiropas zudušajām valstīm. Viņam ir interesants skatījums uz Eiropas vēsturi no valstu dzīves rituma skatupunkta – kā valstis uznāk uz vēstures skatuves un noiet no tās. Jo īpaši patika atsauces uz Lietuvas – reiz Eiropā lielākās valsts – vēsturi, kas mums ir visai tuva, bet par kuru zinām ļoti, ļoti maz. Tāpat interesanti ir tas, kā šobrīd pastāvošās valstis un tajās dzīvojošās tautas identificējas ar reiz pastāvējušām valstīm un impērijām.
Noteikti iesaku izlasīt, jo īpāsi tiem, kas uzskata, ka valsts – tas ir kaut kas svēts, mūžīgs un neaizskarams.
Atceros, kad biju mazs, tad kāri tvēru katru informācijas gabaliņu. Informācija man bija kā kārums. Es varēju dienām lasīt mājās esošās enciklopēdijas, ar aizrautību skatījos ziņas utt. Informācija bija vērtība. Taču šobrīd viss ir citādi – informācijas ir pārāk daudz. Tagad es to rūpīgi šķiroju un no lielākās daļas unformācijas es izvairos. Piemēram, ziņām. Lasu tikai par tām tēmām, kas mani interesē. Dzīvoju ar principu – ja notiks kas patiešām nozīmīgs, es par to tāpat uzzināšu. Un tā arī ir.
Savā ziņā informāciju var salīdzināt ar ēdienu (“barība dvēselei”). Tāpēc arī pret to attiekties vajadzētu līdzīgi. Lai saņemtajai informācijai būtu vērtība, tā ir “jāsagremo”. Savukārt, jo vairāk informācijas jo grūtāk to sagremot – uztvert, izvērtēt, izanalizēt. Arī informācijas “pagatavošanas” veids kļūst līdzīgs “fāstfūdam” – ātrāk un vairāk, nerūpējoties par kvalitāti. Šāda informācija piesārņo “informatīvo telpu”, radot grūtības atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas. Pat ziņu portāli publicē unformāciju, to bieži vien pat nepārbaudot, sākot līdzināties dzeltenajai presei. Rezultātā informācijas patiesumu pārbaudīt kļūst arvien grūtāk un nonākam pie paradoksa – jo vairāk informācijas, jo mazāk derīgas informācijas. Turklāt informācijas aprite ir tik ātra, ka šodien esam aizmirsuši to, ko lasījām vakar (tāpēc nav brīnums, ka liela daļa vēlētāju neatceras iepriekšējos politiķu solījumus un darbību un uz katrām vēlēšanām var krāsoties “balti un pūkaini”).
Kā tikt galā ar informācijas gūzmu? Labākais variants – ievērot samērību – šķirot to, taisīt “atslodzes dienas”. Es lasu tikai tās ziņas, kuras mani interesē (tās ir specifiskas tēmas un noteiktas mājas lapas, kuru autori ir ar interesantu viedokli, atzīti speciālisti), izvairos no ziņu portālu apmeklējumiem, reti izmantoju Twitter (pārāk daudz nevajadzīgas informācijas salīdzinot ar noderīgo) u.tml.
Tagad modē ir “lēnās” kustības kā slow food, slow travel u.c. Šķiet, pienācis laiks arī slow info.
Pa ilgiem laikiem pārlasu Twitteri un viens ieraksts mani samulsināja:
Kāpēc internetbankā nevar autentificēties ar citas bankas internetbanku?
Jā, kāpēc gan nevar? Īsā atbilde uz šo jautājumu ir – “nevar tāpēc, ka nevar”. Proti, bankas par to, visticamāk, nav domājušas un neuzskata par nepieciešamu.
Taču, padomājot nopietnāk, ir arī argumenti, kāpēc (vismaz šobrīd) tas netiek darīts:
Par laimi, uz šo filmu kinoteātrī skatījos lētajā dienā, ne par pilnu cenu. Patiesībā labāk – mani uzaicināja. Skatīties šo filmu kinoteātrī ir vērts tikai tad, ja esi liels Latvijas kino patriots un vēlies cītīgi pabalstīt vietējo kino. Citādi nav vērts, ja nu vienīgi operatora darba dēļ, jo nofilmēts, manuprāt, bija ļoti labi – man patika kadrējums, krāsas, skati utt. Viss pārējais – sliktākajās latviešu kino tradīcijās – nekāds sižets (labi, dažas epizodes bija ciešamas), stīvi un muļķīgi dialogi, nedabīgs tēlojums utt. Skatoties šo filmu mani bija pārņēmusi konstanta “WTF?” sajūta. Brīžiem pat bija tāda sajūta it kā kāds urķētu manas aknas. Bet es izdzīvoju. Katrā ziņā prieks, ka cilvēki cenšas. Par to viņiem arī paldies.
Kanādiešu dokumentālā filma par Vankūverā dzīvojošajiem bezpajumtniekiem un viņu izklaidi – braukšanu lejup pa kalnainajām pilsētas ielām ar iepirkuma ratiņiem. Stāsts par brīvību, vietu dzīvē, draudzību un piederību. Filma varbūt ir mazliet par garu, taču uzrunā. Vairāk neko nestāstīšu – skatieties paši.
Puikām, neatkarīgi no vecuma, patīk spēlēties. Jo īpaši – kariņu. Un vēl viņiem patīk ķimerēties un urķēties ap visādiem verķīšiem un kompīšiem. Par to arī ir stāsts filmā “War Games”. Kāds pusaudzis ielaužas militārā centra datorā, kurš kontrolē kodolraķetes, un sāk ar to spēlēt “kodolkariņu”. Diemžēl dators neatšķir realitāti no spēles. Un lielie puikas štābiņā ir “uz ausīm”.
Vispār interesanta filma, lai arī paveca un uz kompīšiem var nolūkoties ar nostaļģiju (par laikiem, kurus nemaz neesmu pieredzējis). Viena no pirmajām filmām par hakeriem. Var redzēt, ka 20 gadu laikā hakošanas metodes savos pamatos nav mainījušās un sociālā inženierija ir daļa no tās. Filmas centrā ir iztirzājumi par to, kas notiek, ja automatizētās tehnoloģijas izlemj cilvēces likteni. Vārdsakot, filma gīkiem.
Protams, filmā ir pilns ar faktu un loģiskām kļūdām vai neprecizitātēm, bet tās īpaši netraucē skatīties.
Filma “Seržs Geinsbūrs, varonīgā dzīve” ir par franču mūziķa Serža Geinsbūra (Serge Gainsbourg) dzīvi, sava ceļa meklējumiem, daiļradi un bohēmu. Neko daudz līdz šim man viņa vārds neizteica. Par franču mūziku es zinu ļoti maz. Praktiski neko. Taču ir dziesmas, kas ir iespiedušās atmiņā un atpazīstamas, pat ja es nezinu ne to autorus, ne izpildītājus. Seržs Geinsbūrs, manuprāt, ir viens no tiem franču mūziķiem, kura daiļradi būs dzirdējis ikviens. Tā ir franču mūzikas klasika. Varētu būt tāds kā mūsu Raimonds Pauls, tikai mežonīgs.
Mēs virpuļojam pār krēslainajām Parīzes ieliņām, skanot „Valse de Melody”…
Salds svaigas tabakas aromāts, rūgta dūmu smarža, stipras un skābenas kafijas tase, klusinātas krāsas, izjusta mūzika un grēkpilni valdzinoša, piesmakusi, ironiska un brīnišķa balss.
monsieur épatage… arvien klātesošā cigarete, francūžu šarma un dzīves baudīšanas, sarkasma un nekautra tiešuma, apburoša grēcīguma un intelektuāla izaicinājuma iemiesojums. No puritānisma ne vēsts: Bridžita Bardo, Žiljeta Greko, Katrīna Denēva, Izabella Adžāni, Džeina Birkina…
Filma-fantāzija par Geinsbūru, kuras radīšanu iedvesmojusi odioza un satriecoša personība. Skatītājam tiek dāvātas divas fenomenāla baudījuma stundas, liekot ne vien raudāt un smieties, bet arī domāt un pārdzīvot. Viņa mīlestība pret sievietēm, vājība pret alkoholu un tabaku, kaisle pēc epatāžas un visa veida tabu laušanas piešķīra skandalozajai personai leģendas oreolu.No filmas anotācija Kino “Rīga” mājas lapā: http://www.kino.riga.lv/lv/filmas/filma?id=721
Pat ja neko daudz par franču kultūru un, jo īpaši, mūziku nezinu, filma mani patiesi ievilka. Varbūt mazliet pietrūka zināšanu par tēmu un tāpēc palaidu garām šādas tādas nianses un vietām neiebraucu, taču tēmas nepārzināšana nebūt netraucēja skatīties, kā tas mēdz būt ar citām biogrāfiskām filmām. Filma uzņemta interesantā manierē, tā balansē uz realitātes un iztēles robežas. Piesātināta un atstāj spēcīgu pēcgaršu.
Tikko kā noskatījos filmu Wanted. Pēcsajūta: Matriksa krustojums ar Zirnekļcilvēku. Visu laiku nebēdnīgs “ekšn” ar lēkājošu galveno varoni un Matriksa “muļām”. Mazliet filosofijas par tēmu “liktenis un mūsu loma tajā”. Bet ne tik daudz, lai apgrūtinātu skatīšanos un mudinātu kaut ko radikāli mainīt savā dzīvē (pat, ja pēdējais teikums filmā ir tieši par to).
Nē, filma kopumā nebija slikta. Spraiga un savdabīgi estētiska (no tās sērijas kā “cik skaisti izritinās zarnas”..). Noskatījos līdz galam ar interesi. Kopā ar alu un grauzdiņiem aizgāja uz urrā. Finalizējums: "Kill them all; let God sort them out".
1.aprīlī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē tika atklāta Andreja Granta fotogrāfiju personālizstāde. Andrejs grants ir autoritāte Latvijas fotogrāfu aprindās. Jau vairāk nekā 30 gadus Grants ir fotostudijas pedagogs Rīgas Tehniskās jaunrades namā “Annas 2″. Pie viņa fotogrāfijas pamatus ir apguvuši daudzi mākslinieki, fotogrāfi un kinooperatori. Tā kā Grants tāpat kā es ir fotomīļotājs, diplomēts jurists un saistīts ar Ogri, tad grēks bija neaiziet uz šo izstādi.
Izstādei atlasītas 120 fotogrāfijas četrām foto kolekcijām, pie kurām Grants ilgstoši ir strādājis – “Pa Latviju” (“Latvija. Mainīgā un nemainīgā realitāte”), “Iespaidi”, “Kolēģi, draugi, paziņas”, kā arī “Ceļojumu iespaidi”. Andrejs Grants ir dokumentālās fotogrāfijas pārstāvis, kas iemūžina mirkļus. Tajā ir kāda līdzība ar mani – arī es mīlu savās fotogrāfijās fiksēt mirkli – to, kas ir, īpaši neinscenējot un neiejaucoties lietu ritumā.
Tomēr, ja godīgi, man grūti pateikt vai man patīk viņa fotogrāfijas. Tajās ir jaušama tāds profesionāls “neprofesionālisms”. Un es nevaru saprast – vai man tas patīk vai nē. Bija dažas fotogrāfijas, kuras man ļoti patika, bet liela daļa īpaši neuzrunāja. Brīžiem šķiet, ka viņš ir pirmo reizi paņēmis rokās kameru, kaut arī tehniski kadrs ir lieliski eksponēts. Man pašam šķiet, ka tās bildes es būtu taisījis mazliet savādāk. Tomēr visticamāk, ka es esmu vienkārši pārskatījies “perfektās” un “pielaizītās” fotogrāfijas ar matemātiski precīzu kompozīciju. Atkāpšanās no “pareizā” prasa lielu meistarību. Apzināti lauzt likumus ir grūtāk, kā tos ievērot.
Lai vai kā, bet tiem, kam fotogrāfija ir tuva, es iesaku uz izstādi aiziet.
Recent Comments