Turpceļš bija ātrs un galā tikām ātrāk kā plānojām pat par spīti ceļa remontam. Ar 43. autobusu aizbraucām līdz pagriezienam un Liepāju un lieta darīta – nepagāja ne minūte, kad jau ripinājām vēju pilsētas virzienā.

Lielāko daļu laika pavadījām Fonteinā un Pablo, kur veiksmīgi notriecām par autobusu ietaupīto naudu. Mazliet pabildējām pilsētu (kas arī bija viens no brauciena mērķiem). Festivāls gan mazliet traucēja, jo pilsētā bija krietni vairāk cilvēku kā parasti un par palikšanu kādā viesnīcā vispār nebija ko domāt. Arī draugi, pie kuriem sākumā bijām domājuši palikt vai nu tusēja festivālā vai arī bija pametuši Liepāju. Labi, ka biju paņēmis līdzi telti, tāpēc palikām nomaļākā vietā netālu no Dienvidu fortiem. Nebija nemaz tik slikti.

Atceļā gan mazliet nepaveicās. Diemžēl noignorējām padomu braukt ar autobusu uz Grobiņu un sākt stopēt no turienes. Kā vēlāk izrādījās, no pilsētas izkļūt nav tik vienkārši – visur ir ceļa remonti vai barjeras gar brauktuvi un, lai nokļūtu līdz vietai, no kuras var sākt stopēt, ir jāiet garš gabals. Pēc tam gan viss aizgāja raiti.

Bildes no Liepājas te: http://xltphoto.net/gallery/travel/liepaja/

Šeit ir kaut kas no Liepājas Karostas apmeklējuma kaut ziemā kādu laiku atpakaļ: http://xltphoto.net/gallery/travel/karosta/

Bildes no Gaiziņkalna te: http://xltphoto.net/gallery/travel/gaizins/

Lai arī laiks iepriekšējā vakarā bija izcili draņķīgs, svētku rīts izskatījās tīri ciešams pārgājienam, lai arī ne ideāls. Vēlāk gan sāka smidzināt, bet par laiki lietū nepārgāja.

Tikšanās vieta – Ropažu dzelzceļa stacija mani pamatīgi samulsināja. Nez, cik lielam Susaņina mīlētājam jābūt, lai Garkalnes staciju nosaukt pārdesmit kilometrus attālas vietas vārdā?

Izmetuši loku pa ciemu, devāmies meklēt ezeru. Diemžēl, atradām bez īpašas piepūles. Izrādījās, ka viss triks ir tā vienkārši paņemt un aiziet. Pie tam pa visai taisnu meža taku. Tā kā uzdevums bija stipri par vieglu un paveikts ātri, devāmies meklēt otru netāli esošo ezeru – Melnezeru. Tak arī šo ezeru atrast nesagādāja nekādas grūtības – turpat blakus vien bija. Tā nu beigās nekāds pētnieciski izzinošais pasākums nesanāca. Toties pastaiga bija laba.

Pasākums tika perināts jau ilgu laiku, bet beigās izvērtās visai spontāns – izlēmām, ka jāiet un viss, nav ko ilgāk atlikt. Tā nu sestdienas rītā aizstopējām uz Cēsīm. Tas izdevās visai veikli. Nostāvējām vien minūtes 10-12 un ātri tikām aizvizināti līdz mērķim.

Īpaši nesteidzāmies. Sākām ar Cēsu apskati. Vispirms – uz tūrisma informācijas biroju, kas atrodas Cēsu pilī. Ievācām šādu tādu info un paņēmām karti maršrutam. Doma bija iziet takas gar Gauju otrpus Cēsīm un aiziet līdz Līgatnei. Neviena karte tam īsti neatbilda, jo tādu tūrisma maršrutu neesot. Vēlāk tā izrādījās taisnība – nav ne tikai maršrutu, bet arī normālu taku gar  Gauju. kaut kādas taciņas ir tikai brīžiem. Visā pārējā posmā Gaujas krasts ir aizaudzis un daudzviet neizejams. Koki  sakrituši krustu šķērsu, saauguši krūmi un gara zāle.

Lai būtu vismaz kāda sīkāka apvidus karte, paņēmām velotūrismam domāto. Vēlāk gan secinājām, ka karte ir ļoti neprecīza un sena – daudzas takas un celiņi vairs neeksistē un ir aizauguši. Tomēr beigās iziet maršrutu iziet izdevās, lai arī ne tā kā bija ieplānots. Neiztika arī bez laušanās cauri brikšņiem un pat purvājiem.

Tālāk bildes un daži komentāri. 

Cēsu pils (jeb tas, kas no tās palicis pāri). Celta 13. gadsimta pirmajā pusē.

Vecpilsēta. Tālumā baznīca, Par 50 santīmiem var uzkāpt baznīcas tornī, ko arī izdarījām. Dažas bildes no baznīcas zvanu torņa.

Diemžēl tornī visi logi ir aizrestoti, tāpēc bilde uz blakus esošo Cēsu pili sanāca “rūtota”.

Rožu laukums (paslēpies aiz priekšplānā esošās mājeles). Tajā ir strūklaka, kurā draiskojās mazākas un lielākas meitenes (žēl, ka mans teleobjektīvs ir nomiris, būtu sanācis kāds labs kadrs) un kafejnīcām. Alu gan nenobaudījām, jo negribējām pārlieku kavēties (tā jau Cēsīs pavadījām krietni ilgāk kā plānots), bet būtu lieti noderējis.

Tālāk ceļš veda caur mežu. Redzējām pāris sabrauktus zalkšus (domājams, jo sīkāk nepētīju) un glodenes. Vienam mazam vēl nesabrauktam glodēnam gandrīz uzminu virsū. Labi, ka laikus pamanīju.

Pa ceļam – ogu pauze – uzdūrāmies melleņu laukam.

Pa ceļu aizgājām līdz Kvēpenes pilskalnam. Mēļo, ka zemāk attēlā redzamais ozols esot “piecīša ozols”, tas ir, tas, kurš ņemts par pamatu uz piecu latu naudas zīmes esošā ozola attēlam. Cik daudz patiesības – nezinu.

Tālāk sākām meklēt takas, jo kā iziet taisnāk vietējie nezināja un sīkākas kartes mums arī nebija. Mazliet pavandījāmies pa apkārtni. Metām pat monētu, lai izlemtu, pa kuru taku iet. Ceļš gan beigās sanāca garāks, toties izgājām pie Gaujas.

Vienbrīd nepareizi nogriezāmies un nonācām strupceļā, kas beidzās pie romantiskas būdiņas. Izskatījās, ka vietējiem tā ir iecienīta atpūtas vieta.

Mazliet nofeilojām ar teltsvietu. Bijām cerējuši uzsliet telti kaut kur Gaujas krastā, klusā nostūrī, tā lai var ieiet arī nopeldēties. Ja arī bija kāda vieta, kur telti varētu uzcelt, tad diemžēl upē ieiet normāli nevarēja – krasti ir izskaloti, stāvi un dubļaini. Kad beidzot bijām atraduši tīri piemērotu vietu (ne bez vietējo, kuru sētā iemaldījāmies, palīdzības; starp citu – tai pusē mīt ļoti atsaucīgi ļaudis) – vismaz labāko ko tajā dienā bijām redzējuši, kaut kas mūs urdīja padoties mazliet tālāk cerībā atrast vēl labāku vietu. Rezultātā nolīdām pa pamatīgiem brikšņiem pārsimts metrus un sapratām, ka velti, bet atgriezties pa to pašu ceļu (un nākamajā dienā līst atkal) nav nekādas vēlmes. Beigās atradām smuku vietiņu pļavā, kur tad arī pārnakšņojām.

Brokastis un rīta kafija. Un tad jau var doties tālāk ceļā. Vairs nekādu brikšņu un aizaugušu taku – tikai smuki grantēts ceļš ..

.. ar klasiskām Vidzemes ainavām ..

.. kurš izveda mūs pie pārceltuves pār Gauju netālu no Līgatnes. Te mēs atpūtāmies un nopeldējāmies.

Tālāk mazs izgājiens caur Līgatni.

No Līgatnes vēl pāris kilometri līdz Augšlīgatnei – lai tiktu līdz šosejai un varētu aizstopēt mājup. Pa ceļam vēl pāris klasiski lauku (cik nu to posmu var nosaukt par laukiem) skati.

Un pārgājiens ir beidzies.

Pārējās bildes te: http://www.xltphoto.net/gallery/travel/scotland/

Atšķirībā no pagājušā gada šoreiz paspējām laicīgi. Redzējām visu, kas izgājušogad bija nosebots. Tomēr, ja godīgi, nākamgad laikam nebrauksim. Palika tāda déjà vu sajūta – ka katru gadu atkārtojas viens un tas pats un gandrīz nekas nemainās – tie paši cilvēki tajās pat drēbēs, tās pašas spēles, kas parasti. Nē, nu es jau saprotu, ka to aktīvistu ir tik cik viņu ir un katru gadu neko radikāli jaunu neizdomāsi. Taču varēja uzaicināt kādu folkloras kopu – labprāt būtu paklausījies. Muzikālais “noformējums” būtu nācis tikai par labu.

Katrā ziņā laiku pavadījām jauki. Safotografēju kaudzi ar bildēm un tikai tagad saņēmos tās izskatīt un nopublicēt fotogalerijā. Bildes no pagājušā gada pasākuma apskatāmas šeit.

Piektdien agri no rīta izbraucam no Saldus. Visa diena paiet ceļā. Ilgā braukšana ir ļoti nogurdinoša (īpaši pa Poliju), lai arī it kā nekas nav jādara. Pēcpusdienā ap pieciem ieraucam Varšavā un iekuļamies sastrēgumā. Paiet labs laiks, kamēr tiekam laukā. Vakariņojam kaut kur pa ceļam – nelielā krodziņā šosejas malā. Tāds ar dzirnavām noformējumā. Ļoti garšīgi un, galvenais, ļoti lēti.

Pa Vāciju braukšana rit krietni raitāk un sestdienas rīta pusē jau esam Minhenē. Pāris stundas pastaigāju pa pilsētu, bet laika ir pārliku maz, lai kaut cik to iepazītu. Noteikti te jāatbrauc vēlreiz.

Pēc tam dodamies tālāk uz Austriju. Mūsu galamērķis Lanersbaha (Lanersbach) – neliels ciemats Tirolē, Alpu pakājē. Pa ceļam pagūstam pastāvēt sastrēgumā. Acīm redzot ir vēl pulka ļaužu, kas tāpat kā mēs vēlas pavadīt brīvdienas kalnos. Laiks ir silts un saulains. Kad sasniedzam galamērķi, ir sācis krēslot. Tik vien atliek kā izkrāmēt mantas un iekārtoties.

Nākamā diena (svētdiena), tāpat kā iepriekšējā ir silta un saulaina. Ārā kādi +10 grādi. Laiks kā radīts atpūtai uz kalna (vien varēja būt mazliet vēsāks). Tā arī darām. Sniegs ar laiku kļūst slapjš un smags. Tāpēc braukšana prasa lielu piepūli. Uz pēcpusdienu kājas ir nogurušas un sākušas sāpēt, ka knapi turos kājās. Vienu brīdi pat šķiet, ka netikšu vairs no kalna lejā. Toties diena ir pilnvērtīgi pavadīta. Vēlāk izrādās, ka tā ir foršākā diena.

Nākamā diena mūs sagaida ar nepatīkamu pārsteigumu – uz kalna ir tāda migla, ka neko nevar saskatīt. Nospriežam, ka augstāk kalnā varētu būt labāks laiks un sniegs – ne tik slapjš un smags kā vakar. Tad nu dodamies uz ledāju. Paceļamies vairāk kā 3km augstumā. Te es mazliet izjūtu to, ko dēvē par kalnu slimību. Ķermeni pārņem dīvaina sajūta, tāds kā viegls reibonis. Jāelpo dziļāk.

Diemžēl migla ir arī te. Nobraucu pāris reizes un viss. Redzēt nekā nevar, kājas sāk mesties, ka nekāda prieka. Mazliet pašļūkājam un dodamies mājup. Vēlāk gan migla mazliet izklīst, bet nevienam vairs nav iedvesmas uz slēpošanu. Tāpēc braucam uz Mairhofu (Mayrhof) – blakus pilsēteli kas ir mazliet lielāka par mūsējo. Daļa dodas atpūsties uz pirtīm un baseiniem, bet man labāka doma šķiet pacelties kalnā un pabildēt. Pacēliens no 650m uz 1800m. Pacēlājs iet visai augstu no zemes, tāpēc paveras labs skats. Vienā starpstacijā pacēlāja bunduli tā sakrata, ka liekas, ka pacēlāja bundulis nokritīs. Paspēju pārdomāt visu savu dzīvi – kā nekā esmu pārsimts metru augstumā. Par laimi kalnā augšā tieku veiksmīgu un top arī dažas bildes ar Alpiem.

Otrdiena mūs aplaimoja ar vēl sliktāku laiku. Tāpēc visi izlemj doties šopingā uz Rozenheimu Vācijā – tur esot zemākas cenas. Vakarā dzimst ideja, ka jāpastaigā pa naksnīgo Lanersbahu un mazliet jāpabildē. Varbūt pat mazliet jāuzrāpjas kalnā. Rezultāts – pāris bildes ar naksnīgajiem Alpiem.

Trešdien atkal ir labs laiks , tikai ļoti vējains. Brīžiem vējš sāk pūst tik stipri, ka dažas trases uz laiku slēdz. Sniegs trasēs arī nav tik labs, kā gribētos. Iepriekšējās dienās sniegs ir kusis, bet tagad pa nakti sasalis un ir ciets. Vietām trases klāj ledus, taču citviet trasēs vējš ir sadzinis nelielas kupenas. Turklāt iepriekšējā dienā trases ir izbraukātas un nav labi notrekotas – līdz ar to vietām trasē ir apledojuši pauguri un bedres.

Šie apledojušie nelīdzenumi man izrādījās liktenīgi. It kā nebraucu nemaz ātri un trase nebija stāva, bet trāpījis šajos pauguros, sapratu, ka nekontrolēju vairs situāciju – dēlis lido kaut kur prom, bet es esmu vēl tepat. Rezultātā pamatīgi nosvempos zemē uz kreisā pleca, apmetu pāris kūleņus un aizšļūcu vēl gabalu uz priekšu. Pirmajā brīdi domāju, ka gals klāt. Pēc brīža pieraušos sēdus. Rokas un kājas pakustināt var – tātad, būšu vēl dzīvotājs. Sāp gan visas malas. Īpaši kreisais plecs, uz kura piezemējos.

Mazliet atģidis šļūcu tālāk. Tik tā braukšana lāgā vairs nevedas. Beigās secinu, ka pie vainas ir saskādētais kreisais plecs – tā dēļ es nevaru pacelt roku un pastūrēt. Nākas dēļošanai mest mieru.

Drošības labad izlemju apciemot dakteri. Izrādās, ka dakteris ir tikai blakus ciemā, nevis uz katra stūra kā biju iedomājies. Par laimi te kursē bezmaksas slēpotāju busiņi, ar kuru tad arī aizkuļos līdz dakterim. Tak izrādās, ka dakteris uz sitena nepieņems. Līdz četriem tiek pieņemti tikai neatliekamie gadījumi. Tā kā roku varu pakustināt un esmu pats varējis līdz dakterim atkulties, tad man nāksies vien pagaidīt. Sajutos kā Latvijā. Bet neko darīt – jābrauc vēlreiz. Gaidīt vairākas stundas poliklīnikā mani neiedvesmo.

Pēc pāris stundām esmu atpakaļ. Gaidīt vairs neko nevajag tikai jāaizpilda visādi papīri. Tad tiek sabildēts plecs un pēc brīža bilde ir skaidra. Atnāca dakterīte ar uzskatāmo materiālu (pleca maketu – kā no skolas anatomijas kabineta) un sāka visu skaidrot – augšdelma kaula galvai ir ir nolūzis gabals. Tāpēc nāksies pāris nedēļas pastaigāt ar šinu. Nu ko, snovošanas sezona man ir beigsies. Bet varēja būt arī sliktāk. Vismaz ribas ir veselas.

Nākamās divas dienas laiks atkal ir visai netīkams – migla, ik pa laikam snieg. Tauta gan saka, ka paslēpot var. Man gan nekas cits neatliek, kā sēdēt mājās. Vienreiz gan uzbraucu kalnā augšā pafotografēt. Tā arī laiks paiet. Pēc tam jau jādodas mājup. Tāda man pieredze ar lielajiem kalniem.

No Rīgas izbraucām piektdienas vakarā un sestdienas rītā jau bijām Pēterburgā. Tiesa, gandrīz nekur neaizbraucu – piektdienas vakarā bija tādi sastrēgumi, kā vēl nekad. Ar to, protams nebiju rēķinājies, tāpēc gandrīz nokavēju vilcienu. Paspēju pēdējā minūtē pirms vilciena atiešanas.

Lai taupītu naudu, braucām kopējā vagonā. Tas nozīmē, ka ir vietkaršu vagons, bet paredzētas ir tikai sēdvietas. Tāpēc nadzīgi jāaizņem augšējie plaukti, lai būtu kur naktī gulēt. Riskanti (var nākties visu nakti nosēdēt), toties, šķiet, uz pusi lētāk kā vietkaršu vagonā.

Sestdienas rītā iebraucām Pēterburgā. Mums bija sarunātas naktsmītnes pie savējiem, netālu no centra un metro. Ļoti ērti un izdevīgi, jo par naktsmītni nebija jāmaksā, kā arī paši varējām gatavot ēdienu. Nolikuši mantas un pabrokastojuši, devāmies uz Ermitāžu. Mūsu plānos bija ne tik daudz apskatīt pilsētu, kā izstaigāt muzejus, jo novembris nav tas pateicīgākais laiks ekskursijām pa Pēterburgu – laiks ir auksts, mitrs un vējains. Ja ir vēlme iepazīt pilsētu, šurp ir jābrauc vasarā – laikā no maija beigām līdz septembrim, bet vislabāk ap Jāņiem, kad te ir baltās naktis (naktīs tā īsti nesatumst).

Muzeji
Ar muzeju apmeklējumiem gan mums iznāca tā, ka drīz vien sapratām, ka vairāk par pāris stundām muzejā pavadīt nespēju. Tas ir gan fiziski nogurdinoši, gan arī redzētais sāk iet vienā putrā un nevar atcerēties ko un kur tad īsti esmu redzējis.

Atgriežoties pie Ermitāžas jāsaka, ka tas ir lielākais Pēterburgas muzejs (pieļauju, ka arī visas Krievijas). Tas ir iekārtots Ziemas pilī – kādreizējā caru ziemas rezidencē un tur ir apskatāmi daudzu pasaulslavenu mākslinieku darbi – piemēram, Da Vinči, van Goga, Gogēna, Matisa, Pikaso u.c. Turklāt studentiem ar ISIC karti ieeja ir par brīvu. Par muzeju ieejas biļetēm gan jābrīdina, ka daudzās vietās Krievijas pilsoņiem biļešu cena ir viena, bet ārzemniekiem – cita, krietni lielāka.

Ja ir vēlme apskatīt krievu mākslu, tad jādodas uz Krievu muzeju. Tur ir viss sākot ar tautas mākslu un beidzot ar pasaulslaveniem krievu gleznotājiem (Repins, Šiškins, Maļevičs, Aivazovskis u.c.) – no ikonām līdz pat avangardam. Starp citu, tieši avangards man liekas interesantākais krievu mākslā.

Vēl interesants ir etnogrāfijas muzejs, jeb tā saucamā Kunstkamera. Tājā ir savākta informācija par dažādu tautu etnogrāfiju, ne tikai krievu. Un vēl tur ir aplūkojama anomāliju kolekcija, kuru savulaik Pēteris I nopirka no kāda holandiešu ārsta.

Vispār muzeju Pēterburgā ir daudz un dikti. Katrs var atrast ko savai gaumei piemērotu. Ir arī tādi muzeji, kuri par muzejiem saucami visai nosacīti. Piemēram, šokolādes muzejs izrādījās šokolādes veikals, kurā tirgo dažādas šokolādes figūras – kas līdzīgs Emīla Gustava veikaliem.

Sadzīve
Lai arī Pēterburga ir Krievijas “kultūras galvaspilsēta” un rietumnieciskākā Krievijas pilsēta (kā arī – līdz ar Maskavu – attīstītākā), tas tomēr ir zināms brauciens “atpakaļ pagātnē” (teiksim, gadus 10 – 15). Braucot uz Krieviju ir jārēķinās ar ar daudz un dažādām varbūtībām. Tas, ka kaut kur kaut kas nestrādās, ir norma (taču tiklab ir arī vietas, kas pārsteidz ar komfortu un iespējām). Jārēķinās ar to, ka banku kartes tiks ņemtas tuvu ne visās vietās. Pie tam – lai arī daudzās vietās ir norādes, ka tiek pieņemtas banku kartes – tas nebūt nenozīmē, ka ar tām vienmēr izdosies norēķināties. Tas pats ir ar bankomātiem – ne kurā katrā izdosies izņemt savu naudu. Mēdz gadīties tā, ka ar vienas bankas karti naudu izņemt var, bet citas – nē. Tāpēc vienmēr līdzi jānēsā skaidra nauda. Manuprāt, vislabāk savu naudu pret rubļiem samainīt jau Latvijā. Kurss ir pietiekami normāls, lai nevajadzētu raizēties par maiņas izdevumiem, turklāt uzreiz ir drošības sajūta, ka nauda ir kabatā, nevis vēl jāskraida pa visu pilsētu meklējot, kur naudu var izņemt vai samainīt. Maiņas punkti, te protams, ir, bet tie var nestrādāt (pusdienas pārtraukums, brīvdiena, saslimusi kasiere vai “tāpat vien”), vai arī var nākties pie kases lodziņa gaidīt pusstundu, jo kasierei, redz, kā reizi sagribējies papļāpāt ar kolēģi un padzert kafiju.

Krievijā apkalpošanas kultūra ir visai zemā līmenī – ar pamatīgām PSRS laiku tradīcijām. Tev var nākties justies vainīgam par to, ka tev ir savajadzējies kaut ko nopirkt. Protams, ir izņēmumi, kur apkalpošana ir labā līmenī. Bet tie parasti ir veikali, kuros cenas nav tās zemākās. Lai gan, atklāti sakot, Pēterburga ir visai dārga pilsēta – pretēji vispārējam priekšstatam par Krieviju kā lētu valsti. Piemēram, pārtika ir dārgāka kā Rīgā un tāds baltmaizes kukulis maksā teju 80 santīmi un pat alus un normāls šņabis nebūt nav diži lētāks kā pie mums.

Un vēl Krievijā vajag cītīgi uzpasēt savas mantas, jo tās mēdz zagt. Pie tam pat visai atklāti, pašā pilsētas centrā dienas laikā visiem redzot. Visiem, protams, par to ir nospļauties. Šādi gandrīz es šķīros no sava fotoaparāta. Par laimi paspēju laicīgi noreaģēt. Citādi nāktos liet gaužas asariņas.

Bet vispār Pēterburga ir jauka pilsēta, uz kurieni vismaz reizi dzīvē ir vērts aizbraukt. Galu galā – tepat vien ir. Ak jā, bildes ir te.