par presi
Šodienas top ziņa laikam būs par to, ka Latvijā arvien mazāk lasa drukātos preses izdevumus. Vakar to pieminēja Artūrs, šodien par to rakstīja Onkulis.
Manuprāt, šī tendence ir likumsakarīga ņemot vērā arvien pieaugošo interneta lietošanu un informācijas pārbagātību. Kāpēc maksāt par to, ko var dabūt par velti? Tāpēc arī nav brīnums, ka no 10 avīzēm ar lielāko abonentu skaitu šogad tas pieaudzis ir tikai bezmaksas izdevumam Rītdiena. Taču noteicošais faktors – informācijas piegādes ātrums. Kāpēc lai cilvēks makšā par ziņām, kurs sen jau ir izlasījis internetā? Turklāt preses izdevumu spēcīgais politiskais iekrāsojums un brīžiem pat amatieriskums (gramatiskās kļūdas, neloģiski savārstījumi un tendenciozitāte), kas gan vairāk raksturīgs ir interneta medijiem, arī nenāk tiem par labu.
Tas ir visā biznesā – ar kaut ko ir jāizceļas. Parasti var izcelties vai nu ar info piegādes ātrumu (būt pirmajam) vai kvalitāti (rakstīt interesantāk, aizraujošās utt.). Kā jau minēju –
kopš interneta attīstības sākuma drukātā prese ir zaudējusi cīņu par ātrumu – publicēt informāciju internetā var pat laikā, kamēr notikumi tikai notiek (piemēram, no basketbola spēles). Tāpēc drukātajai presei ir jāiziet uz kvalitāti, uz pievienoto vērtību informācijai.
Es nelasu avīzes. Ja ir kāda informācija, ko gribu atrast – meklēju internetā. Tomēr ir drukātā prese, ko es lasu – tie ir žurnāli. Ja konkrēti, tad viens – Rīgas Laiks (to es abonēju pagājušogad un aizpāgājušogad, un grasos abonēt arī šogad). Te pliku ziņu vai faktu uzskaitījuma (kas parasti tiek pārpublicēta no letas bez jelkāda komentāra vai pievienotās vērtības). Te nav informācijas, kas būtu publicētā ātrāk nekā citos izdevumos. Te ir raksti, kas man šķiet interesanti. Tas man ir svarīgākais. Turklāt žurnālu ar šiem rakstiem es varu visur ērti paņemt līdz un lasīt, kad vien man sakārojas (atšķirībā no interneta resursiem) – tramvajā, mājās pirms gulētiešanas, ķemertiņā vai pie jūras.
Otra lieta – nišas tirgus un informācijas atlase. Tas ir Dienas Biznesa lauciņš (patiesībā – nišas izdevums ir arī Rigas Laiks). Viņi piedāvā noteiktu informāciju noteiktam lasītāju lokam. Turklāt arī informāciju, kuru ne vienmēr var dabūt citos avotos (dažādu speciālistu un pašas DB viedokļi un komentāri) – tā ir DB pievienotā vērtība.
Diemžēl nav skaidrs, vai šie dati par drukātajiem medijiem ietver arī šo mediju elektronisko pakalpojumu abonentus. Ja neietver, tad Latvijas Vēstneša abonentu skaita sarukums ir tikai pašsaprotams – jo lasīt Vēstneša elektronisko versiju (jo īpaši – meklēt tajā informāciju) ir daudz, daudz reizes ērtāk un ātrāk, kā papīra versiju (tā ir izcili neparocīga).
Līdzīgi raksti:
Tikko atcereejos vienu prezentaaciju, kuru redzeeju zhurnaalu konferencee apmeeraam pirms 8 meeneshiem Luksemurgaa par to, ka lai arii saak piepildiities visas shiis drrumaakaas prognozes par preses izdevumu sakaavo no interneta mediju puses, zhurnaalu apgroziijums un ienjeemumi no reklaamaam tuvaako 25 gadu laikaa desmitkaarshosies. Runa bija par neatkariigajiem un noshas zhurnaaliem, ne Cosmo un FHM, protams…
pilnībā piekrītu par izaugsmi (neesmu gan drošs par tiem procentiem), jo nišas žurnālos informācijai ir liela pieienotā vērtība. cilvēki var būt slinki un nelasīs biezas grāmatas, bet interesantus rakstus palasīs ar prieku. turklāt daudzi mēdz pāršķirstīt žurnālu un reklāmas ir pirmais, ko pamana. īpaši, ja reklāma ir kvalitatīva un žurnāla tematikai vai auditorijai atbilstoša. turklāt žurnālu ir ērtāk lasīt. visbeidzot – žurnāls (piemēram, New Yorker, arī Rīgas Laiks) mēdz kalpot par zināmu statusa simbolu.
Vakar gandrīz visi paspēja par to uzrakstīt.
tad jau es laikam būšu nokavējis?..
Tak šito jau daži citi prognozēja jau pirms pusgada ja ne gada. Ka strauji sarūks, nav te pirmā, nav pēdējā. Vienkārši tagad atkal uzrakstīja viens, otrs, trešais un ceturtais, līdz ar to ir aktuāli. Mēs paši veidojam modi.