xlt.lv

Dators

Jau rakstīju, ka mans klēpjdators pārlieku karst. Iespējams tas arī bija iemesls tā aiziešanai “pie tēviem”. Visticamāk, “nosvila” mātes plate. Lai arī dators bija visai jaudīgs, ņemot vērā tā problēmas ar siltuma vadību (kas, iespējams, bija un varētu arī būt cēlonis citām ķibelēm), baterijas īso darbības laiku (apmēram stundu), ķibelēm ar draiveriem u.c. sīkumiem, nolēmu nereanimēt to, bet iegādāties citu. Izvēlēties nebija viegli, bet beigās izšķīros par labu Dell Inspiron 15 (N5040).

Jāteic, kopumā esmu apmierināts (lietojis gan esmu tikai vienu dienu – redzēs, kā būs turpmāk). Dators ir smukāks, kā šķita bildēs, kaut arī dizains īpaši ne ar ko neizceļas. Tas ir salīdzinoši viegls (2,37kg salīdzinot ar iepriekšējā datora 2,87kg). Kā mīnuss jāatzīmē, ka dators ir mazliet “plastmasīgs”, taču bez izteiktas “lētuma” piegaršas. Kopumā – manuprāt, labāka cenas/jaudas/kvalitātes attiecība.

Linux

Dators nāk aprīkots ar Ubuntu Linux un Gnome desktop. Jāievada vien daži parametri pie pirmreizējās uzstādīšanas un tas ir gatavs darbam – kopā ar operētājsistēmu ir uzstādīts pats nepieciešamākais ikdienas darbam – pārlūks (Firefox), biroja programmatūra (Open Office), BitTorerent, programmatūra audio un video atskaņošanai u.tml. Ļoti patīk “programmu centrs”, kurā var ātri un ērti atrast un uzstādīt nepieciešamās programmas. Protams, ka tas viss ir bez maksas un legāls, kas arī ir lielākais pluss. Arī pati saskarne ir patīkama, lai gan mazliet vēl jāpierod, un viss darbijas pietiekami ātri. Nepieciešamie draiveri tiek sameklētu un uzstādīti automātiski – pagaidām nav bijusi situācija, kad kaut kas neiet.

Tomēr pieejamo programmu klāsts joprojām ir lielākais Linux klupšanas akmens. Ja ir pierasts strādāt ar noteiktām Windows vai MacOS programmām, tām varnebūt Linux versijas. Šobrīd visvairāk pietrūkst Evernote un OneNote, kā iespēja darbināt dobe Creative Suite produkti – jo īpaši Photoshop un Illustrator. Noteikti, ka uz Linux ir pietiekami nopietnas uz ērtas piezīmju veikšanas programmas (atklāti sakot mani pilnībā neapmierināja ne Evernote, ne OneNote, tomēr tām ir funkcionalitāte, kas nav citām līdzīgām programmām), taču grūtības varētu sagādāt mēģinājumi pārnest esošās piezīmes uz jaunu programmu. Mēģināšu arī paniekoties ar GIMP un Inkscape – lai arī tās nav salīdzināmas ar Adobe produktiem, taču manas pieticīgās vēlmes varētu pildīt. Protams, arī spēļu mīļotājiem Linux nebūs alternatīva, taču man šobrīd spēlēm nav laika.

Salīdzinot ar manu nelielo iepriekšējo pieredzi ar Linux pirms gadiem 5, šoreiz tā ir krietni pozitīvāka. Katrā ziņā tā ir lieliska bezmaksas alternatīva ikdienas vajadzībām (ja nav jādarbojas ar specifiskām programmām), jo pats nepieciešamākais ir pieejams, tajā skaitā – populārāko programmu Linux versijas analogi produkti. Protams, atsevišķas programmas ir grūti aizstājamas (piemēram, Adobe Creative Suite produkti), bet tās var mēģināt darbināt ar Wine – windows vides emulatoru. Vēl neesmu izmēģinājis, bet došu ziņu par sekmēm. Katrā ziņā esmu nolēmi vismaz kādu laiciņu palikt pie Linux un ar to paspēlēties.

Atis es, šis un tas

Gadu mijā piedāvāju noskatīties nelielu video ar statistiku par informācijas laikmetu šī gada beigās – ātrumu, kādā pieaug pieejamās informācijas apjoms, tās patēriņš, kā arī sociālo tīklu izmantošana.

Ieskatam daži fakti no video:

• 70% Facebook lietotāju dzīvo ārpus ASV
• 550,000 Android ierīces tiek aktivizētas katru dienu
• 300,000 – tik jaunu lietotāju katru dienu reģistrējas Twitter
• 35 stundas video materiālu tiek augšupielādētas YouTube katru minūti jeb 2100 dienas ar video tiek pievienotas katru dienu

Atis web

Mazliet par Kultūras ministriju, tās attieksmi pret fotogrāfiju, precīzāk – fotografēšanu Dziesmu svētkos, un fotogrāfa Gata Vanaga cīņu par fotografēšanu tajos: http://www.briviba.info/blogs/kulturas-ministrija-pret-fotografiju/

Papildus var palasīt arī te: http://blog.andreart.lv/raksti/dziesmu_svetki_bez_foto.php

Atis foto, tiesības domas, foto

Arī es, tāpat kā daudzi, biju šajā festivālā. Nekur daudz gan nestaigāju , jo mani nomāc lielas ļaužu masas. Tāpēc redzēju tikai nelielu daļu no visa. Bet šo to redzēju un šo to arī nofotografēju. Visas bilde te: http://xltphoto.net/gallery/events/staro-riga-2011/

Atis foto foto, pasākumi

Mans portatīvais dators ir visnotaļ nelāgi uzkonstruēts, jo pamatīgi uzsilst. Tas nereti mēdz pārkarst uz izslēgties (par laimi, jūtot nepatikšanas, tas “hibernējas”, nevis nomirst uz līdzenas vietas) pat atrodoties uz cietas virsmas. Man ir aizdomas, ka lielākā daļa tā patērētās enerģijas aiziet siltuma ražošanā. Ziemā tam ir zināms pluss -papildus sildītājs – taču kopumā lietošanā tas sagādā neērtības.

Izrādās, ka neesmu vienīgais ar tādu problēmu un ir vesela kaudze risinājumu, proti, klēpjdatoru paliktņu ar un bez ventilatoriem, regulējamu leņķi un citām papildus ierīcēm. Atliek vien izvēlēties vēlamos “pribambasus” un pirkt nost.

Sākotnēji domāju ventilatoru iegādāties interneta veikalā, taču nevarēju izlemt, kādu vēlos. Beigās nopirku Elkorā, jo tas bija tuvākais veikals ar saprātīgu izvēli. Turklāt gribēju pirkt tūliņ, kā arī vispirms aptaustīt savām rokām, nevis paļauties uz bildi mājas lapā. Tāpat izstrādājums ir samērā lēts, lai es uztrauktos par cenu starpību. Beigās pat sanāca, ka pirkt veikalā ir izdevīgāk kā internetā, jo interneta veikalu piegādes maksa pārsniedz cenu starpību.

Izvēlēties nebija viegli, jo neviens variants nelikās pietiekami labs – vai nu par dārgu, par nestabilu, nav papildus USB un barošanas utt. Beigās nopirku Belkink Laptop cooling hub. Tas likās labākais un manām vēlmēm atbilstošākais variants. Patika tas, ka ir gan papildus USB porti – tādejādi nezaudēju USB portu, bet pie viena iegūstu klāt vēl 3, gan papildus barošana no elektrības kontakta (t.i., var darbināt gan no USB porta, gan pieslēgt pie strāvas) – kas ir būtiski, ja tiek pievienotas vairākas iekārtas, ieskaitot ārējo disku. Rezultātā iekārta man kalpo kā “docking station”: var pievienot ārējo USB disku, peli, klaviatūru, karšu lasītāju vai skeneri – kas nu nepieciešams – turklāt ar datoru to visu savieno tikai viens vads, līdz ar to tās ir ātri un ērti atvienojamas vai pievienojamas.

Patīk (plusi):

• ir USB mezgls ar 4 portiem
• papildus barošana no elektrības kontakta (palielina jaudu USB mezglam, kas man ir svarīgi)
• ergonomisks, ar [man pietiekami] ērtu datora novietojuma leņķi
• labi dzesē – kas ir pats svarīgākais
• ventilatora skaļums ir pieņemams – nevaru atšķirt no datora ventilatora skaļuma (tas gan nav nekāds klusais)

Nepatīk (mīnusi):

• Nav ieslēgšanas/izslēgšanas slēdža
• Nevar regulēt ventilatora griešanās ātrumu
• Nevar regulēt datora novietojuma leņķi (tomēr esošais man  ir optimāls)
• "plastmasīgs" – varēja būt nedaudz labāk nostrādāts – mazliet nepatīk USB mezgla un atlokāmās "peciņas" izpildījums, taču turas stabili un USB vadi pagaidām laukā nekrīt

Kopsavilkums

Ar pirkumu esmu visnotaļ apmierināts, strādā labi. Mīnusi nav būtiski. Vairāk tracina tas, ka nav ieslēgšanas/izslēgšanas slēdža, jo to pievienojot elektrībai visu laiku griežas ventilators, un, lai visu izslēgtu, jārauj laikā elektrības vads, kas nav ērtu. Kā arī, priekš tik vienkāršas ierīces varēja būt krietni (par trešdaļu, ja ne pat pusi) lētāks.

Atis šis un tas tehnloģijas

Uz Lāčplēša dienas atzīmēšanu 11. novembra krastmalā biju paķēris līdzi fotoaparātu. Daudz neko nefotografēju, bet dažas bildes ir gan.

Read more…

Atis foto foto, pasākums

Šķiet, kas tur vienkāršāks, kā nopirkt pannu? Aizej uz veikalu un nopērc. Kaut vai RIMI. Taču tā nav, ja ir kaut vismazākās prasības pret priekšmetu, kurā tu gatavo ēdienu. Un man ir. Pie tam, nekādas īpašās – tik vien, lai panna būtu pietiekami dziļa, piemērota dārzeņu pagatavošanai, un nebūtu veselībai kaitīga. Un būtu pavisam labi, ja tā būtu pēc iespējas videi draudzīgāka.

Kā jau minēju – nekas īpašs, tomēr nopirkt šādu pannu man bija izaicinājums. Jo gandrīz visām pannām ir teflona pārklājums. Savukārt teflons nav tā lieta, kuru es uzskatītu par videi un veselībai nekaitīgu un gribētu uz savas pannas. Un tas pamatīgi samazināja manas izvēles iespējas.

Sākumā nopirku pannu RIMI – ar keramikas pārklājumu. Diemžēl panna izrādījās neparocīga – ar zemām malām (maisot ēdiens krista laukā no pannas) un ēdiens tajā mēdza piecepties pie pannas.

Taču nesen man Elfija norādīja, ka Rito skatlogā redzējusi izliktu jaunu Beļģu pannu kolekciju ar nosaukumu Green Pan. Viņi balstās uz eko principiem pannu ražošanā un veselīgu dzīvesveidu. Lai arī Green Pan kolekcijā nav izteiktu WOK pannu, bija arī tādas diezgan padziļinātas. Tādu tad arī izvēlējos. Jāsaka, esmu ļoti apmierināts ar pirkumu – panna ir ērta, viegli kopjama, ēdiens pie pannas nepiedeg.

Lai arī pārsvarā Green Pan virtuves piederumus var iegādāties Rito veikalos (kuri man nebija pa ceļam), savējo nopirku Elkor veikalā Spicē (cenas viņām dažādos veikalos īpaši neatšķiras). Turklāt, izrādījās, ka tur ir vismaz trīs četras pannu kolekcijas bez teflona (ieskaitot vienu tērauda pannu kolekciju vispār bez pārklājuma). Tomēr Green Pan man likās labākā izvēle, kuru nenožēloju.

Atis es, vide un ekolietas ēdieni, eko, es, vide

Ņesen izlasīju ļoti labu interviju ar vēsturnieku un vairāku grāmatu autoru Normanu Deivisu(Norman Davies) par Eiropas zudušajām valstīm. Viņam ir interesants skatījums uz Eiropas vēsturi no valstu dzīves rituma skatupunkta – kā valstis uznāk uz vēstures skatuves un noiet no tās. Jo īpaši patika atsauces uz Lietuvas – reiz Eiropā lielākās valsts – vēsturi, kas mums ir visai tuva, bet par kuru zinām ļoti, ļoti maz. Tāpat interesanti ir tas, kā šobrīd pastāvošās valstis un tajās dzīvojošās tautas identificējas ar reiz pastāvējušām valstīm un impērijām.

Noteikti iesaku izlasīt, jo īpāsi tiem, kas uzskata, ka valsts – tas ir kaut kas svēts, mūžīgs un neaizskarams.

Atis šis un tas domas, raksts

Atceros, kad biju mazs, tad kāri tvēru katru informācijas gabaliņu. Informācija man bija kā kārums. Es varēju dienām lasīt mājās esošās enciklopēdijas, ar aizrautību skatījos ziņas utt. Informācija bija vērtība. Taču šobrīd viss ir citādi – informācijas ir pārāk daudz. Tagad es to rūpīgi šķiroju un no lielākās daļas unformācijas es izvairos. Piemēram, ziņām. Lasu tikai par tām tēmām, kas mani interesē. Dzīvoju ar principu – ja notiks kas patiešām nozīmīgs, es par to tāpat uzzināšu. Un tā arī ir.

Savā ziņā informāciju var salīdzināt ar ēdienu (“barība dvēselei”). Tāpēc arī pret to attiekties vajadzētu līdzīgi. Lai saņemtajai informācijai būtu vērtība, tā ir “jāsagremo”. Savukārt, jo vairāk informācijas jo grūtāk to sagremot – uztvert, izvērtēt, izanalizēt. Arī informācijas “pagatavošanas” veids kļūst līdzīgs “fāstfūdam” – ātrāk un vairāk, nerūpējoties par kvalitāti. Šāda informācija piesārņo “informatīvo telpu”, radot grūtības atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas. Pat ziņu portāli publicē unformāciju, to bieži vien pat nepārbaudot, sākot līdzināties dzeltenajai presei. Rezultātā informācijas patiesumu pārbaudīt kļūst arvien grūtāk un nonākam pie paradoksa – jo vairāk informācijas, jo mazāk derīgas informācijas. Turklāt informācijas aprite ir tik ātra, ka šodien esam aizmirsuši to, ko lasījām vakar (tāpēc nav brīnums, ka liela daļa vēlētāju neatceras iepriekšējos politiķu solījumus un darbību un uz katrām vēlēšanām var krāsoties “balti un pūkaini”).

Kā tikt galā ar informācijas gūzmu? Labākais variants – ievērot samērību – šķirot to, taisīt “atslodzes dienas”. Es lasu tikai tās ziņas, kuras mani interesē (tās ir specifiskas tēmas un noteiktas mājas lapas, kuru autori ir ar interesantu viedokli, atzīti speciālisti), izvairos no ziņu portālu apmeklējumiem, reti izmantoju Twitter (pārāk daudz nevajadzīgas informācijas salīdzinot ar noderīgo) u.tml.

Tagad modē ir “lēnās” kustības kā slow food, slow travel u.c. Šķiet, pienācis laiks arī slow info.

Atis šis un tas domas, info

Pa ilgiem laikiem pārlasu Twitteri un viens ieraksts mani samulsināja:

Kāpēc internetbankā nevar autentificēties ar citas bankas internetbanku?

Jā, kāpēc gan nevar? Īsā atbilde uz šo jautājumu ir – “nevar tāpēc, ka nevar”. Proti, bankas par to, visticamāk, nav domājušas un neuzskata par nepieciešamu.

Taču, padomājot nopietnāk, ir arī argumenti, kāpēc (vismaz šobrīd) tas netiek darīts:

1. Tehniskā puse un izmaksas. Trešo pušus autentifikācijas līdzekļu integrēšana nozīmē izmaiņas esošajā sistēmā, tātad- papildus darbu un izmaksas.
2. Juridiskā puse. Bankas līgums ar klientu nosaka to, kā banka identificē, autentificē un autorizē klientu internetbankā. Līgums ir pamats internetbankas izmantošanai (nav līguma, nav internetbankas), tas arī nosaka autentifikācijas mehānismus internetbankas izmantošanai. Lai arī šie līgumi var noteikt, ka šie līdzekļi ir izmantojami arī attiecībās ar trešajām personām, nez vai tie paredz pretēju scenāriju – trešo personu nodrošināto līdzekļu izmantošanu autorizācijai internetbankā – līdz ar to nav juridiska pamata pieļaut šādu iespēju.
3. Tehniskie riski. Trešo personu nodrošinātā identifikācija ne vienmēr strādās – iespējami pakalpojuma sniegšanas pārtraukumi un kļūdas, kuras banka nevar kontrolēt (bet klienti pie tām vainos banku).
4. Juridiskie riski. Jau minētais – iztrūkst juridiskais pamats šādu līdzekļu izmantošanai. Lai izmantotu citus autentifikācijas līdzekļus, tas ir jāatrunā internetbankas līgumā. Taču pats svarīgākais – kā tiks sadalīta atbildība nepareizas autorizācijas gadījumā? Jāņem arī vērā, ka lai nodrošinātu šādu iespēju – autentificēties internetbankā ar jebkuras citas bankas identifikācijas līdzekļiem, bankām būtu par to savstarpēji jāvienojas (kas rada jaunu risku – ka Konkurences padome šādu vienošanos varētu atzīt par karteļa vienošanos, kā jau tas bija gadījumā ar starpbanku maksām par karšu izmantošanu).
5. Un, visbeidzot, – reputācija. Bankām varētu būt nepieņemami tas, ka pieeju tās pakalpojumiem nodrošina konkurents (tas varētu būt kā pielīdzināt krievu valodu oficiālajai valodai vai Krievijas rubļus latam – lielai sabiedrības daļai ērti, bet…).

Kaut gan tehniski, domāju, ka šī lieta ir atrisināma – līdzīgi kā ar bankomātiem, kuros naudu varam izņemt ar citas bankas karti (te gan ir mazliet cita  darbības shēma, intereses un arī infrastruktūru, datu apstrādi, standartus parasti nodrošina trešā persona), taču ir pietiekami daudz “nē”, lai bankas par to šobrīd nedomātu. Manuprāt, reālāka ir iespēja, ka paralēli pašu banku autentifikācijai tiek ieviesta pietiekami kvalificētu trešo pušu, kas nav citas  bankas, līdzekļi. Piemēram, droša elektorniskā paraksta radīšanas līdzekļi. Turklāt, vienu brīdi pirms pāris gadiem Swedbanka jau nodrošināja pieslēgšanos internetbankai ar droša elektroniskā paraksta radīšanas līdzekļiem.

Latvijā joprojāms ir neatrisināts jautājums par uzticamiem identitātes nodrošinātājiem / pakalpojumu sniedzējiem (identity providers).  Šobrīd šī vieta stāv tukša – bankas neuzskata to par nopietnu biznesa nišu – tām ir savs pamatbizness un identitātes pakalpojumi ir tikai papildus bizness. Turklāt visi joprojām gaida eID kartes, kas varētu būt pamats uz kā bāzes būvēt elektronisko identitāšu pārvaldību Latvijā.

Atis e-lietas domas, e-lietas